Šīs dienas, 27. aprīļa, gaviļnieku pulkā režisors Alvis Hermanis. Viņš atzīts par ietekmīgāko personību latviešu teātrī gadsimtu krustcelēs, cilvēks, kurš radījis Latvijā vienīgo laboratorijas veida teātri – Jauno Rīgas teātri, kas kļuvis iecienīts tālu aiz mūsu valsts robežām. Par šo radošo personību runāts, rakstīts un baumots tik daudz, ka, kā man šķiet, neko jaunu vairs nebūtu iespējams pasacīt. Tāpēc esmu lūdzis talkā, talkas atkal ir modē, režisora tēvu, žurnālistu Voldemāru Hermani, ar kuru esam bijuši bērnības draugi, mācoties vienā pamatskolā Jaunsvirlaukā.

Norunājām tā – ne vārda par izrādēm, režijām, aktieriem, Eiropas tūrēm…, vien par to, ko par savu dēlu var pasacīt tikai un vienīgi viņš.

Tātad, kad un kur Tu pirmo reizi Alvi ieraudzīji?

Ieraudzīju tad, kad viņš brauca mājās no Rīgas Dzemdību nama, kas atrodas tajā pašā vietā Miera ielā, un vedējs bija „Cīņas” redakcijas šoferis Edmunds Prūsis.

Tavas izjūtas tobrīd?

Mans izjūtas?... Faktiski es jau biju samulsis pirms tam, kad saņēmu šo vēsti, ka ir piedzimis dēls. Mani pat mierināja mana tuvākā kolēģe redakcijā Sarmīte Mazure, jo viņa jau bija mamma: „Nekas, nekas – pieradīsi!”

Saki, kā Alvis tika pie sava vārda.

Tur ir kaut kāds zināms mans nopelns, mana līdzdalība, jo mājās tika apsvērts Alvils. Ejot uz dzimtsarakstu nodaļu, es sāku drudžaini šķirstīt kalendāru un neatradu šo vārdu, bet uzdūros uz Alvis un pie tā arī paliku.

Par bērnu dienām. Viņa mīļākās rotaļas, rotaļlietas atceries?

Toreiz ar rotaļlietām bērnus nelutināja. Dažas mīļas rotaļlietas bija tās, kuras bija darinājis viņa vectēvs Jāzeps, tas ir manas sievas Irēnas tēvs. Cilvēks ar zelta rokām, mēbeļnieks, arī kokgriezējs. Man šķiet, ka tās, kas bija mājās darinātas, bija mīļākas nekā, ja nu kādu dabūja nopirkt veikalā.

Alvis kā skolnieks. Palaidnīgs, priekšzīmīgs, uzcītīgs?

Es nedomāju, ka viņš bija pakļāvīgs skolnieks. Mērķtiecīgs varbūt, bet tad es teiktu tā – mērķtiecīgs ne skolas programmas ietvaros.

Par ārpusklases nodarbībām, ja tā var teikt. Līdz 15 gadu vecumam Tavs dēls trenējās hokejā Rīgas Dinamo sporta skolā. Kādas bija jaunā hokejista ieceres?

Alvim noteikti bija savi mērķi, savi uzstādījumi – iespējams, ne tikai iekļūt Dinamo pamatsastāvā, bet līdz PSRS izlasei, jo tas bija Helmuta Baldera, (Valērija) Harlamova laiks.

Hokeju, ko veselības likstu dēļ nācās pamest, nomainīja Ligers (režisors Roberts Ligers). Kā Tu atceries šo laiku?

Es domāju, ka tas radošā ziņa, turpmākās izvēles skatījumā bija ļoti nozīmīgs, piepildīts posms, par to viņš raksta arī savā dienasgrāmatā, kas ir publicēta, proti, par tām etīdēm. To mēs jutām arī no malas – tāds iekšējās kopības gars bija šajā ansamblī.

Tagad par to jušanu. Vai tālāk mācoties Tautas kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa, vecākiem radās aizdomas, ka dzimst jauns, talantīgs režisors?

Es domāju, ka nav tāda brīnuma, ka kaut kādā brīdī atnāk mājās un visi redz, ka te ir piedzimis aktieris, cilvēks ar lielām ambīcijām režijā. Kaut ko ieguva tur no nosauktajiem pedagogiem, bet bija arī tāda iespēja vecākiem pavērt lodziņu uz pasauli. Tas ir, protams, mammas, manas sievas Irēnas nopelns, iepazīstināt ar piļu teātra guru Jerži Grotovski. 

Kā Tev kā tēvam šķiet, kuri ir tie Alvja radošo panākumu lielākie stūrakmeņi?

Var jau būt, ka ir kāda apstākļu sakritība, bet es gribētu uzsvērt tās trīs skolas, kuras viņš pats atzīst. Pirmais, ka dzīvojis tajā padomiskajā sistēmā, kur daudz un dažādas dīvainības bija, bet tur bija arī labas lietas, kaut vai Radioteātris, Jaunatnes teātris. Tajā padomiskajā posmā ietilpst arī hekejs kā izturības skola, nu jau pieminētais Ligera ansamblis – nonākt pie saviem domubiedriem, pedagogu un audzinātāju rokās. Nevar arī nepieminēt Amerikas posmu, tā bija viņa izdzīvošanas skola. Viena tāda epizode no mūsu skoliņas Jaunsvirlaukā. Bija mums fenomenāls skolotājs matemātikā un fizkultūrā Stafetskis. Stafetskis mācīja arī daudzas lietas ārpus stundu programmām, un vienu no lietām es atceros. Mēs aizgājām līdz Lielupei, tas nav tālu no skolas. Vasarā viņš mācīja peldēt, un viņš mācīja kā sasiet meldru kūlīti, lai justos drošināts. Tādu meldru kūlīti laiku pa laikam arī mēs - vecāki centāmies piespēlēt, bet, runājot par Amerikas posmu, viņš vēlējās pats to iziet, visu izbaudīt uz savas ādas, līdzi iedotās mūsu tautiešu adreses viņam nebija vajadzīgas, viņš tās atmeta malā.

Un visbeidzot, Tavi novēlējumi dēlam 52. dzimšanas dienā.

Nu, ko! Alvis pats ir atzinis, ka viņš ir laimīgs cilvēks, viņam ir tik daudz dots… Laikam jāatceras arī Džona Kenedija bieži lietotais teiciens: „kuram daudz ir dots, no tā daudz prasa”. Es vienīgi varētu novēlēt, lai Alvis pie savas uzmanības pret saviem tuviniekiem vēl vairāk un vairāk padomātu par saviem bērniem, lai viņi kopā meklētu kādus brīnumus. Šodien, kas ir apdraudējums, kā es to redzu, ka bērni pazūd interneta pasaulē..