Šodienas stāsts būs par kādu simtu divus gadus vecu grāmatu tumšsarkanos vākos, vecajā drukā.
„Mani sauc Ināra Bezmere, un vispirms es atzīšos, ka grāmata, ko es aiznesu uz Tautas grāmatu plauktu, nemaz nav mana grāmata. Tā vienkārši bija manā rīcībā ilgāku vai īsāku laiku, es pat precīzi neatceros. Tajos gados, kad strādāju skolā, es šo grāmatu izmantoju kā uzskates līdzekli," stāsta Bezmere.
"Tas ir Raiņa dzejoļu krājums „Vētras sēja”. Varētu domāt – kas tur tik īpašs? Bet ir vairāki apstākļi, kas šo konkrēto sējumu padara tiešām īpašu. Vispirms jau šī „Vētras sēja” ir izdota 1914.gadā, izdevējs ir izdevniecība „Dzirciemnieki”. Protams, grāmata ir vecajā drukā, un skolēniem kādreiz bija interesanti to burtot, jo - kur gan mūsdienās vairs jaunieši saskaras ar veco druku? Vēl grāmata ir īpaša ar to, ka tajā ir ieraksts rokrakstā, arī tā laika rakstībā, kas rāda, ka šī „Vētras sēja” ir dāvināta kādai jaunkundzei, kā var noprast, viņas 15.dzimšanas dienā 1916.gada jūlijā," turpina Bezmere. "Iedomājieties, pirms 100 gadiem! Grūti pateikt, kas tie ir bijuši par cilvēkiem, jo mēs nezinām ne dāvinātāju, ne ko vairāk par saņēmēju. Bet, ja tā padomā, tas bija laiks, kad Latviju plosīja Pirmais pasaules karš. Un tas ir interesanti, ka šī meitene kā dāvanu ir saņēmusi nevis kādu noderīgu mantu, kādu greznuma nieku, bet Raiņa dzejoļu grāmatu."
"Kad es posos uz Muzeju nakti un piegāju pie grāmatu plaukta, es uzreiz ieraudzīju šo grāmatu un man bija skaidrs, ka tā ir jāaiznes uz Tautas grāmatu plauktu. Jo faktiski – no tautas nākusi, lai tad šī grāmata arī dzīvo savus nākamos mūžus tieši Tautas grāmatu plauktā,” uzsver Bezmere.