Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts visaptverošā aizsardzība nenozīmē tikai tēvzemes mīlestību un gatavību to aizstāvēt ar ieročiem rokās (kas, kā liecina statistika, arī nav nemaz tik liela). Tas patiesībā ir daudz dziļāks sabiedrības transformācijas process, kas pieprasa visu iedzīvotāju vēlēšanos, gatavību un spēju pilnvērtīgi iesaistīties.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Viena no aktuālākajām šībrīža tēmām ir Latvijas visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešana, kas neapšaubāmi uzskatāma par nozīmīgu jautājumu mūsu valsts drošības stiprināšanā. Lai arī kopumā sabiedrība un atbildīgās iestādes šādas sistēmas ieviešanu uztver optimistiski, pastāv vairāki būtiski izaicinājumi. Šīs publikācijas mērķis ir apskatīt iespējamos sarežģījumus, kuri varētu potenciāli bremzēt visaptverošās valsts aizsardzības ieviešanu Latvijā.
Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta (LU SPPI) pētnieku grupa, arī šī raksta autores, ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu1 veic pētījumu par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri.
Pētījuma laikā ir īstenotas fokusa grupu intervijas visos Latvijas reģionos, kā arī padziļinātās intervijas ar vietējiem pārvaldes darbiniekiem nolūkā ne tikai izprast to, ko iedzīvotāji redz kā potenciālos apdraudējumus, bet arī to, vai pārvalžu pārstāvji ir informēti par šīm bažām un apdraudējumiem un kā viņi reaģē uz tiem.
Pētījuma sākotnējie rezultāti liecina par iepriekš minētajiem izaicinājumiem, kurus būtu nepieciešams ņemt vērā visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviesējiem. Aicinām tajos ielūkoties.
Kā liecina aģentūras “Latvijas fakti” sabiedriskās domas aptauja, kas veikta pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasūtījuma, iedzīvotāji mūsu valstī visvairāk uzticas tieši Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (63% šībrīža situācijā un 68% uzticētos arī krīzes laikā)2. Šāda uzticēšanās neapšaubāmi ir vērtējama pozitīvi. Tomēr, kā liecina LU SPPI pētījumā realizēto fokusa grupu interviju dati, mūsu Nacionālie bruņotie spēki gan īsti netiek uzskatīti par drošības garantētājiem. Iedzīvotāju skatījumā militārās drošības garants ir Latvijas dalība NATO un NATO sabiedroto spēku klātbūtne mūsu valsts teritorijā. Vienlaikus aptaujātie atbalsta arī to, ka 2% no valsts budžeta tiek tērēti valsts aizsardzībai.
Lai gan aptaujātie iedzīvotāji atbalsta NATO klātbūtni un Nacionālos bruņotos spēkus, viņi šobrīd nesaskata reālu valsts apdraudējumu. Kaut arī Krievija kopumā tiek uztverta kā agresīvs kaimiņš ar visai grūti paredzamiem nodomiem, vairākums respondentu uzskatīja, ka Latvijai aktuālas ir citas problēmas.
Līdz ar to Krievija tika ierindota desmit lielāko apdraudējumu saraksta lejasgalā. Starp iespējamiem ārējiem apdraudējumiem tika minēta arī Ķīna, tiesa, ne militārā perspektīvā. Par daudz lielāku apdraudējumu Latvijas iedzīvotāji uzskata politisko nestabilitāti un stratēģiskās domāšanas trūkumu, ekonomiskos izaicinājumus, sasāpējušas sociālās problēmas, kā arī veselības aizsardzības un izglītības sistēmas izaicinājumus.
LU SPPI veiktā pētījuma rezultāti norāda uz to, ka Latvijas iedzīvotāji par lielāko nedrošības avotu uzskata valdības mainīgos lēmumus un skaidra nākotnes redzējuma un stratēģisko plānu trūkumu.
Šādas bažas apliecina arī citi pētījumi. Piemēram, pēc SKDS sniegtajiem datiem, šī gada janvārī mazliet vairāk nekā puse aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka situācija valstī attīstās nepareizajā virzienā3.
Cilvēkiem ir maza ticība tam, ka viņi varētu ietekmēt politiķu darbību. Saskaņā ar SKDS datiem 82% aptaujāto šī gada janvārī piekrituši apgalvojumam, ka iedzīvotājiem Latvijā ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbu4. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka pašvaldībām uzticas tikai puse Latvijas iedzīvotāju, kamēr Ministru kabinetam un Saeimai – vien apmēram trešdaļa5.
Turklāt saskaņā ar LU SPPI fokusa grupu aptauju rezultātiem reģionu iedzīvotāji negatīvi uzlūko centra un perifērijas attiecības, uzsverot ne tikai atšķirīgo dzīvesveidu, bet arī centra (t. i., Rīgas) nevēlēšanos izprast reģionos notiekošo un nacionālā līmeņa uzspiesto rīcību, kas neatbilst reģionu iedzīvotāju interesēm. Tas būtībā liecina par nu jau ilgstošu nesaprašanās krīzi ar grūti atrodamu risinājumu tuvākajā laikā.
Uzticēšanās trūkums politiķiem ir radījis bažas par plānotajām reformām, līdz ar to arī – iedzīvotāju iebildumus pret to realizāciju. Lai gan šo problēmu var attiecināt uz administratīvi teritoriālo reformu, pastāv indikācijas tam, ka iedzīvotāji neatbalstītu arī citas politiskās iniciatīvas.
Iepriekš minētais liek uzdot būtisku jautājumu: kā šādos apstākļos ieviest visaptverošās valsts aizsardzības sistēmu?
Visaptverošās valsts aizsardzības sistēma sevī iekļauj ne tikai militāros pasākumus, bet arī citas aktivitātes. Apstākļi, kad, no vienas puses, iedzīvotāji kopumā atbalsta ideju par šādas sistēmas nepieciešamību6, bet, no otras, neuzticas tās iniciatoriem, var kļūt par īstu izaicinājumu šīs iniciatīvas ieviesējiem.
Valsts visaptverošā aizsardzība nenozīmē tikai tēvzemes mīlestību un gatavību to aizstāvēt ar ieročiem rokās (kas, kā liecina statistika, arī nav nemaz tik liela) vai pat atbalstīt līdzcilvēkus bruņota konflikta gadījumā. Tas patiesībā ir daudz dziļāks sabiedrības transformācijas process, kas pieprasa visu iedzīvotāju vēlēšanos, gatavību un spēju pilnvērtīgi iesaistīties.
No šīs perspektīvas raugoties, vēl viens nozīmīgs aspekts ir vietējo pašvaldību darbinieku iesaiste. Kā liecina LU SPPI pētnieku intervijas ar pašvaldību darbiniekiem, līdzīgi kā iedzīvotājiem, arī viņiem bieži trūkst dziļāku zināšanu par rīcību krīzes situācijās. Turklāt nereti tika demonstrēta arī zema gatavība atbalstīt nacionāla līmeņa iniciatīvas un vāja interese par savas kompetences paplašināšanu atbilstoši visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas vajadzībām. Tādējādi rodas jautājums, kādi varētu būt risinājumi šāda veida izaicinājumu novēršanai, jo nepietiek tikai ar centralizēti organizētiem apmācību cikliem.
No iepriekš minētā secināms, ka visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas izaicinājumus nav iespējams atrisināt vienkārši, ar īsa vai vidēja termiņa kampaņu vai šauru rīcībpolitiku starpniecību. Mēs runājam par kopējo sociālpolitisko situāciju, kas apdraud ne tikai iespēju stiprināt valsts drošību, bet arī valsts demokrātisko attīstību.
1 Projekts “Latvijas iedzīvotāju subjektīvā drošības uztvere: ietekme uz drošības politikas veidošanu” (lzp-2018/1-0480).
2 Bērziņa, I., Zupa, U. Sabiedrības griba aizstāvēt valsti: veicinošie un kavējošie faktori. Rīga: Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, Drošības un stratēģiskās pētniecības centrs, 2020.
3 Latvijas barometrs. SKDS, Nr. 136, 2020. gada janvāris.
4 Saskaņā ar SKDS datiem, kas tika publicēti šī gada janvārī, 82% respondentu uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem ir maz iespēju kontrolēt politiķu darbību (šādus aptaujas rezultātus SKDS vadītājs Atis Kaktiņš publicējis savā tvitera profilā).
5 Bērziņa, I., Zupa, U. Sabiedrības griba aizstāvēt valsti: veicinošie un kavējošie faktori. Rīga: Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, Drošības un stratēģiskās pētniecības centrs, 2020.
6 LU SZF SPPI fokusa grupu aptauju rezultāti, LNA DSPC pētījuma rezultāti.
Šī publikācija atspoguļo tikai tās autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
