Tieši bezdarbība ir tā, kas ieslodzītajos nokauj vēlmi pilnveidot savas zināšanas vai apgūt ko jaunu, lai pēc atbrīvošanas spētu sameklēt sev pastāvīgu darbu. Protams, var teikt – darbu atrast ir sarežģīti pat nesodītam cilvēkam, kurš visu laiku strādājis, bet nu kļuvis par bezdarbnieku, kur nu vēl cilvēkam, kurš ilgstoši bijis ārpus darba tirgus. Un tomēr. Iespēja apgūt ko jaunu vienmēr noder.
Kā norāda Ieslodzījumu vietu pārvaldes Eiropas struktūrfondu projektu autors un vadītājs Māris Luste, pateicoties tam, ka Latvija ir viena no mazāk attīstītajiem reģioniem Eiropas Savienībā, tai ir iespēja iesaistīties ES reģionālās politikas īstenošanā, izmantojot ES sniegto finanšu palīdzību ekonomiskajai un sociālajai attīstībai. Šo palīdzību ES sniedz, līdzfinansējot projektus, kas izstrādāti atbilstoši Valsts Stratēģiskā ietvardokumenta, tā darbības programmu un papildinājumu prioritāšu un mērķu sasniegšanai.
M.Luste: "Viena no minētajām prioritātēm ir cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana, tostarp – izglītība un prasmju attīstīšana, nodarbinātība un sociālā iekļaušana. Latvijā ir vairākas sociālās atstumtības riskam pakļautas iedzīvotāju grupas. Divas no tām ir ieslodzītie, kā arī no ieslodzījuma atbrīvotās personas. Šobrīd Latvijas ieslodzījuma vietās Ieslodzījuma vietu pārvalde īsteno divus ES projektus. Viens no tiem ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projekts, kurā ieslodzījuma vietās tiek attīstīta profesionālās izglītības infrastruktūra. Otrs ir Eiropas Sociālā fonda projekts, kurā tiek īstenoti izglītības atbalsta pasākumi ieslodzīto bērnu sociālās atstumtības riska mazināšanai. Sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru, ieslodzījuma vietās drīzumā tiks uzsākts vēl viens Eiropas Sociālā fonda projekts profesionālās izglītības programmu, pamatprasmju un kompetenču apguvei, kas nepieciešama izglītības un profesionālās karjeras turpināšanai."
ERAF projekts "Profesionālās izglītības infrastruktūras attīstība un mācību aprīkojuma modernizācija ieslodzījuma vietās" tika sākts 2009.gada septembrī un plānots, ka tas noslēgsies 2011.gada jūnijā. Tā kopējais budžets ir 2 315 330 Ls. 85% summas jeb 1 968 029 Ls finansē ERAF, bet 15% jeb 347 301 Ls - Latvijas valsts. Projekta mērķis ir uzlabot profesionālās izglītības infrastruktūru ieslodzījuma vietās, veicot telpu rekonstrukciju un renovāciju, kā arī iegādājoties mācību aprīkojumu un mēbeles. Minētās aktivitātes plānotas astoņās no divpadsmit ieslodzījuma vietām.
M.Luste atzīst – izglītojošie projekti ir ļoti būtiski, jo ieslodzīto pamatprasmes, salīdzinot ar vidusmēra sabiedrību, ir ļoti zemas. "Vismaz viens procents ieslodzīto ir analfabēti un cilvēki ar vāju lasīšanas un rakstīšanas prasmi," norāda M.Luste. " Tieši izglītības trūkums un vājās prasmes neapšaubāmi ir viens no faktoriem, kas lielai daļai ieslodzīto pēc atbrīvošanas neļauj konkurēt darba tirgū," skaidro M.Luste. Tādēļ ieslodzītie apgūs ne vien jau pieminētās pamatprasmes, bet arī tiks iesaistīti karjeras izglītībā, apgūs profesionālās tālākizglītības, kā arī profesionālās pilnveides programmas.
Taču, pat iemācoties lasīt vai iegūstot kvalifikāciju kādā arodā, ieslodzītais nav pasargāts no jaunu noziegumu izdarīšanas pēc piespriestā soda izciešanas. Gluži vienkārši – nespējot integrēties sabiedrībā vai iekļauties darba tirgū, šie ļaudis jo biezi atgriežas cietumos. "Diemžēl ES līdzekļi svarīgāko noziedzības riska faktoru mazināšanai, kas paveicams ar sociālās rehabilitācijas un sociālās korekcijas pasākumu palīdzību, netiek piesaistīti," skaidro M.Luste.
Izrādās – problēma ir noteikumos par pretendentiem uz ES finansējumu sociālās rehabilitācijas programmu izstrādei un ieviešanai.
M.Luste: "Jau 2006.gadā tika sašaurināts to institūciju loks, kuras tiesīgas saņemt šo finansējumu – tām jābūt institūcijām, kas reģistrētas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma17.panta pirmo daļu. Ieslodzījuma vietu pārvalde, kā tiesībsargājoša institūcija, kurai pieder ieslodzījuma vietās īstenojamo ES projektu iniciatīva, finansējumu šīm vajadzībām saņemt nevar. Taču ieslodzītie nav arī sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēto institūciju redzeslokā, jo minētais likums nosaka, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek īstenoti personas dzīvesvietā vai sociālās rehabilitācijas institūcijā. Bet ieslodzījuma vieta nav ne dzīvesvieta, ne sociālās rehabilitācijas institūcija...".
Tikmēr citviet Eiropā sociālie dienesti intensīvi sadarbojas ar ieslodzījuma vietām un lepojas par dzīvē atgrieztiem cilvēkiem. Kā stāsta M.Luste – visspilgtākais piemērs tam bijis pērn Luksemburgā realizētais Eiropas Sociālā fonda projekts ieslodzīto ekonomiskajai un sociālajai reintegrācijai caur izglītību un darbu Živanišas daļēji slēgta tipa cietumā.
M.Luste: "Projekts noslēdzās 2009.gadā un to veidoja piecas programmas ieslodzītajiem – dzīves iemaņu, nodarbinātības, izglītības, psiholoģiski kriminoloģiskajā aprūpē, darbs ar veselības un atkarību izraisošu vielu jautājumiem. Projekta autori tā noslēgumā secināja - sadarbība ar organizācijām ārpus cietuma ieslodzītajiem rada jaunas izdevības, mazina sabiedrības atsvešinātību un atvieglo pāreju uz dzīvi sabiedrībā."
Uzziņa:
ERAF līdzfinansētās izglītības programmas Latvijas cietumos:
• Šūto izstrādājumu ražošanas tehnoloģija (Brasas cietums, Rīgas Centrālcietums, Iļģuciema cietums, Jelgavas cietums);
• Metālapstrāde (Rīgas Centrālcietums, Šķirotavas cietums, Valmieras cietums);
• Enerģētika (Rīgas Centrālcietums, Valmieras cietums);
• Kokizstrādājumu izgatavošana (Daugavgrīvas cietums, Jelgavas cietums, Šķirotavas cietums, Valmieras cietums);
• Datoru lietošana (Daugavgrīvas cietums);
• Frizieru pakalpojumi (Iļģuciema cietums);
• Ēdināšanas serviss (Iļģuciema cietums);
• Pamatizglītības pedagoģiskās korekcijas izglītības programma ar arodiemaņu moduļiem (Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem)