Eiropā — stingri noteikts tirgus
Eiropas cukura tirgus tiek stingri regulēts, un to nekādi nevar saukt par brīvu. Kopš 1968. gada ir noteikta cukura intervences cena, kas nozīmē, ka ir noteikta zemākā cena, kuru maksā katrs cukura kilograms, kas “iziet” pa cukurfabrikas vārtiem. Valsts tirgus intervences mehānisms ir valsts tieša iejaukšanās tirgū, un intervenci ES izmanto dažiem produktu veidiem. Būtībā intervences cena ir valsts minimālā garantētā cena. Cukura tirgū tā nosaka cenu gan fabrikas saražotajam cukuram, gan cukurbiešu iepirkuma cenu, turklāt katrai valstij ir noteikta cukura kvota, kura tiek dalīta A kvotā, kas ir cukurs valsts iekšējam patēriņa, un B kvotā, kas ir cukurs, kuru drīkst eksportēt uz Eiropas Savienības (ES) valstīm.
Latvijas pamatkvota jeb A kvota ir 66 400 tonnas gadā, bet papildu jeb B kvota — 105 tonnas. Latvijai jau pašreiz piešķirtās kvotas apjoms uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem ES. Latvijā gadā uz vienu iedzīvotāju tiek saražoti 28,65 kilogrami cukura, bet, piemēram, Dānijā — 76,8 kilogrami, Vācijā — 41,45 kilogrami, Zviedrijā — 42,75 kilogrami. Tiesa, kvotu sistēma ir radījusi zināmu nozares stabilitāti un garantētus ieņēmumus cukurbiešu audzētājiem.
Eiropas Savienībā cukura cena tātad mākslīgi tiek uzturēta augstāka, kas, protams, nes peļņu cukura ražotājiem un zemniekiem, kuri audzē cukurbietes, bet cukura patērētājiem, it īpaši nabadzīgākajās Austrumeiropas dalībvalstīs, tas nepatīk. Eiropas Komisijas Regulas Nr. 1260/2001 2. panta 1. punkta “a” apakšpunktā 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam intervences cena baltajam cukuram noteikta 631,9 eiro par tonnu bezdeficīta apgabalos, tātad arī Latvijā. Cukurbiešu cena Latvijā šogad ir 32,83 lati par tonnu A kvotas cukurbietēm un no 20,27 līdz 22,7 latiem par tonnu B kvotas cukurbietēm.
Latvija būs zaudētāja
Pēdējā laikā vairākkārt ir dzirdams viedoklis, ka cukura reforma Eiropā cukuru padarīs lētāku un tādēļ lieki nav jāsaspringst, rūpējoties par to, lai arī Latvijā pastāvētu cukura ražošana. Šie apgalvojumi ir nezināšanas un maldīgu priekšstatu sajaukums, varbūt pat apzināta rīcība, lai Latvijas iedzīvotāji vietējā cukura ražošanas likvidēšanu pārāk neņemtu pie sirds. Pirmkārt, Latvijas cukurs nav dārgāks par Eiropas cukuru, un mūsu valsts nesubsidē cukurbiešu audzēšanu. Visi ES zemnieki un, protams, arī mūsējie, saņem tā sauktos ES vienotos platībmaksājumus par izaudzētajām lauksaimniecības kultūrām. Otrkārt, kamēr Eiropas cukura reforma neparedzēs pilnībā atvērtu tirgu citur pasaulē ražotajam cukuram, neatkarīgi no tā, vai tas būs Eiropas vai Latvijas cukurs, cenas īpaši neatšķirsies, jo tās vienādi tiks regulētas visā Eiropā.
Modris Goba, SIA “Agrofirma Tērvete” valdes priekšsēdētājs teic, ka iecerētā ES cukura reforma neparedz atvērt Eiropas tirgu un patiesībā iznīcinās jauno dalībvalstu cukura ražošanu, atbalstot veco dalībvalstu ražotājus. “Mēs tiktu pie lētāka cukura, ja mūsu cukurfabrikas drīkstētu ievest un pārstrādāt cukurniedres, kā tas notika padomju laikos,” saka Goba.
Eiropa ir spiesta pārskatīt savu cukura tirgus līdzšinējo politiku, jo pret to iebilst Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO). Lai pazeminātu cukura cenas, ES gatavojas samazināt gan cukura intervences cenu, gan maksājumus par cukurbietēm. Tik tālu viss būtu saprotami, bet ES reālā rīcība liek domāt, ka reformas iecerētas uz jauno dalībvalstu rēķina.
Būtu loģiski, ja katrai valstij tiktu samazināta B cukura kvota, tomēr Eiropa ir iecerējusi abas kvotas apvienot un tad samazināt apvienoto kvotu. Latvijai un arī citām Austrumeiropas valstīm B kvota ir tik maza, ka samazinājums skars arī to cukura daudzumu, ko iedzīvotāji patērē savā zemē, tātad cukuru vajadzēs iepirkt no Eiropas. Tie, kuri nevarēs atļauties strādāt pēc intervences cenas pazemināšanas, varēs aiziet no cukura tirgus, saņemot no palicējiem kompensācijas. Izskatās, ka abām Latvijas cukurfabrikām, ja tās gribēs turpināt ražošanu, kopā būs jāsamaksā Eiropas Savienībai 8,4 miljoni eiro. Jānis Blumbergs “Nedēļai” paskaidro, ka šāds maksājums katras cukura tonnas izmaksas palielinās par 126 eiro, turklāt zemniekiem pašreizējā reforma iecerējusi kompensēt tikai aptuveni 15% no visiem ieguldījumiem.
Kā zināms, Latvijas zemniekiem ir viena no modernākajām cukurbiešu audzēšanas tehnikām visā Eiropā, jo savulaik vecie padomju krāmi darbam jaunajos konkurences apstākļos nederēja, tāpēc vajadzēja ņemt kredītus un ieguldīt ļoti lielas summas. Un tas šķita droši, jo tā solīja valdība. Ja cukurfabriku īpašnieki var cerēt uz pieklājīgām kompensācijām, kas tiek lēstas miljonos, tad zemniekiem atliks vien cerēt uz brīnumu, bet fabriku strādnieki varēs papildināt bezdarbnieku rindas. Starp citu, cukura cena veidojas, cukura intervences cenai pievienojot PVN, transporta izmaksas un vairumtirgotāju un mazumtirgotāju uzcenojumu. Izskatās, ka pēc iecerētās Eiropas tirgus reformas pelnītāji būs nevis cukurbiešu audzētāji un cukura ražotāji, bet tirgotāji. Tātad, pat neiedziļinoties dažādos skaitļos, var redzēt, ka, īstenojot iecerēto Eiropas cukura reformu, zaudētāja būs Latvijas valsts (mazāk nodokļu, vairāk pabalstu maksājumu) un iedzīvotāji (mazāk darba vietu un ienākumu). Citiem vārdiem sakot, ES vecās dalībvalstis pārdalīs tirgu savā starpā, iznīcinot jauno dalībvalstu cukura nozari.
Runājot ar zemniekiem, atklājas bēdīga aina — pirms iestāšanās ES par gaidāmajām problēmām neviens nerunāja, un viņi, paļaujoties uz nākotni, turpināja ieguldīt cukurbiešu audzēšanā gan naudu, gan darbu. Lielajām SIA stāvoklis ir labāks, jo, piemēram, “Agrofirma Tērvete” nodarbojas arī ar graudaugu un piena ražošanu, ar zirgu audzēšanu, alus darīšanu un vēl citām lietām. Modris Goba ir pārliecināts, ka zemnieku saimniecībām tas būs liels trieciens, ja cukurbietes vairs nevienam nevajadzēs: “Cukurbietes bija vienīgais ražošanas veids, par kuru viss bija skaidrs. Zemnieki ļoti priecājās, ka, iestājoties ES, cukurbiešu iepirkuma cena paaugstinājās no astoņpadsmit līdz trīsdesmit latiem. Reforma zemniekiem nāca negaidīti un pēkšņi.”
Grūti noticēt, ka valsts amatpersonas neko nenojauta par Eiropas cukura tirgus problēmām, un arī zemnieki sliecas domāt, ka drīzāk zināja, taču valdībā nevienu tas neinteresēja.
Kurš būs ieguvējs
No daudziem sarunbiedriem “Nedēļa” uzklausīja kādu versiju, kurai pagaidām gan nav izdevies gūt oficiālu apstiprinājumu, taču tā visai ticami iezīmē tos, kuri neatkarīgi no tirgus reformas paliks ieguvēji. Jelgavas cukurfabrikas kontrolpaketes īpašnieka SIA “LEX–U” darbība iepriekšējos gados tiek saistīta ar kāda Latvijā labi pazīstama politiķa (savulaik — visai augstas amatpersonas) un kādas tolaik muitā strādājošas amatpersonas atbalstu un līdzdarbību, iegūstot “LEX–U” īpašumā Jelgavas cukurfabrikas akcijas, kaut arī tā sākotnēji bija slēgtā akciju sabiedrība. Zemnieki bieži vien konkrēti min Andra Šķēles vārdu.
Jāatzīst, ka Jelgavas cukurfabrikas privatizācija, par kuras pabeigšanu Privatizācijas aģentūra pieņēma lēmumu pagājušā gada janvārī, tiešām bija visai pamācoša. Sākotnēji bija paredzēts, ka cukurbiešu audzētājiem tiks 40% no pamatkapitāla, darbiniekiem — 10, ārzemju investoram — 45, bet Latvijā reģistrētai uzņēmējsabiedrībai 5 procenti.
Pēdējie “Lursoft” reģistrētie dati, kas liecina par situāciju 1997. gadā (jaunāku datu nav) rāda, ka fabrikas īpašnieki ir biešu audzētāji, paju sabiedrības un agrofirmas, kā arī Lielbritānijā reģistrēta firma “ED&F MAN SUGAR Ltd.”, kurai pieder 35% akciju. Neko vairāk uzzināt pašlaik nav iespējams, un pat zemkopības ministrs apgalvo, ka par īpašniekiem zina tikai to, kas pieejams “Lursoft”, lai gan saprotot, ka pašlaik cukurfabrika pieder citiem īpašniekiem. Pa daļai oficiāla informācija liecina, ka pašlaik 55% cukurfabrikas akciju pieder SIA “LEX-U”, kuras īpašnieks ir Uldis Aukšmuksts un kura firmas kontrolpakete savukārt pieder viņa sievas īpašumā esošai firmai SIA “LS Invest”. 35% piederot jau minētajai firmai “ED&F MAN SUGAR Ltd.”, bet atlikušie 10% piederot zemniekiem un darbiniekiem. Var piebilst, ka pagājušajā gadā Jelgavas cukurfabrikas peļņa bija 2,145 miljoni latu.
Varētu vaicāt, kādēļ jāraizējas par to, kam pieder fabrika, tomēr pirmās bažas izskanēja no paša zemkopības ministra, kurš “Nedēļai” atzina, ka ir gan nacionālās cukura ražošanas kvotas, bet nauda, ko varētu saņemt kā kompensāciju par ražošanas samazināšanu vai kādas fabrikas slēgšanu, nav nacionālā kompensācija, tādēļ var gadīties, ka, piemēram, angļi saņem kompensāciju un iegulda to savā valstī. Savukārt citi sarunu biedri uzskata, ka patieso īpašnieku slēpšana, visticamāk, liecina par to, ka savulaik rūpnīca privatizēta ar domu, ka zemnieki no akcionāru vidus ir jāizspiež, tad kādu laiku, kamēr būs iespējams pelnīt, vēl jāpastrādā, bet pēc tam jāsaņem prāva kompensācija un ražošanai jāmet miers. Lai nu kā, bet atbildes uz jautājumu par to, kurš kopā ar ES rakstījis melno scenāriju cukura tirgum Latvijā, “Nedēļas” sarunbiedri teicās vismaz nojaušam.
Rakstu pilnībā lasiet jaunajā Nedēļas numurā.