(..) - Pēdējā laikā, un faktiski laikam pat jāsaka tā - ilgstoši pēdējā laikā, mūsu sabiedrībā nenorimst tā dēvētie identitātes jautājumi, proti: kas mēs esam, vai patiešām esam tiem, par ko paši sevi uzskatām, un kādi mēs esam. Daudz kas liecina, ka joprojām dzīvojam dažādu mītu par sevi iespaidā, vai ne?

- Šodien Latvijā runāšana par mītiem jau ir gluži vai modes lieta. Mīti ir vieni no cilvēka izziņas pamatnosacījumiem, un  caur tiem mēs sevi arī iepazīstam. Bet bez tiem nedzīvo neviena sabiedrība pasaulē... Cita lieta: cik šie mīti mums ir labvēlīgi Liela daļa no mūsu mītiem šobrīd mums faktiski ir nederīgi. Jo arī mīti ir instruments mūsu rokās, ar kā palīdzību iestājamies par kādām noteiktām vērtībām. Un, ja šis instruments mūsu sociālajam statusam, videi un kultūrai kaitē, tad laikam tas mums neder. Vai arī mēs to vienkārši ļoti neprasmīgi izmantojam.

- Vai, ņemot vērā šādu aspektu, ir pietiekami, lai, piemēram, vienkārši atteiktos no saviem mītiem, ja tie pēkšņi šķiet neizdevīgi?

- Pasaulē jau sabiedrību identitātes mītus pēta, tā ir atsevišķa zinātnes nozare, ar ko nodarbojas Eiropas un pasaules ideju vēsture. Latvijā šīs jomas absolūti nav attīstītas, ar to nodarbojas atsevišķi indivīdi, bet to nedara ne skolās, ne augstskolās. Tāpēc, uzdodot sev šādus jautājums, vienmēr būtu pareizi iepriekš apzināties, kas šajā jomā jau izdarīts kaimiņos vai pasaulē, jo tad ļoti daudzi jautājumi vispār nebūs jāuzdod.

- Bet mīti par latviešiem taču pastāv gluži neatkarīgi no tā, vai tos kāds pēta, vai nepēta.

- Mīti ir mainīgi. Dažādos laikmetos tie bijuši savādāki. Ir mainīgāki un ir noturīgāki mīti, bet neviens nav mūžīgs. 16. un 17. gadsimtā domāja, ka latvieši cēlušies no heruļiem, sarmatiem, gotiem, romiešiem, ebrejiem un skandināviem. Vēlāk - 18. gadsimtā -  latviešus jau identificē ar senprūšiem, bet 19. gadsimtā rodas baltu vienības ideja. Arī kāda etnosa sociālo statusu tālākā pagātnē bieži vērtē nevis balstoties uz vēstures avotiem, bet idejām. Viduslaiku hronikās - 13., 14., 15. un pat 16. gadsimtā  ir ziņas par "senlatviešu" - baltu un somugru nemitīgo piedalīšanos Livonijas iekšejos un ārējos karos ar ieročiem rokās, kā jau brīviem cilvēkiem klājas. 18. gadsimta dzimtbūšanas  apstākļos baltvācu literātu vidē rodas "latviešu verdzības" mīts - un, ieplūstot latviešu hernhūtiešu, vidē tas nonāk līdz otrajai nacionālajai  renesansei 19. gadsimtā. Vēlāk tas spēj pārdzīvot arī 20. gadsimta divdesmitos un trīsdesmitos gadus, un, ļoti rūpīgi kopts padomju laikos, tas pārdzīvo arī mūsdienu prihvatizācijas laikmetu. Sākumā paverdzināšanas mīts šķita izdevīgs latviešu pilsonībai, vēlāk tās pretiniekiem, bet pēdējā laikā tas kalpo tiem, kuri vēlas uzturēt skepsi pret Rietumeiropu un tās kultūru, sevišķi tiem cilvēkiem, kuri šo kultūru nesaprot un nevēlas mācīties, nezina svešvalodas. Vārdu sakot, šo mūsu stereotipu izdzīvošanas pamatā ir totāls izglītības trūkums.

- Tieši par kādu izglītību jūs runājat?

- Domāšanas, pasaules zinātnes darbu un atziņu, Eiropas valodu un kultūras nezināšana. Mēs nezinām, ka visapkārt Eiropā ir daudz zinātnieku, kuri raksta par Latviju, turklāt dara to ļoti nopietni un profesionāli. Piemēram, franču zinātniekiem ir veselas latviešu folkloras studijas, Francijā, Vācijā, Anglijā un Skandināvijā top pamatīgi darbi par Latvijas viduslaiku vēsturi, Kurzemes hercogisti, Latvijas sociālo  vēsturi un tamlīdzīgi. Bet to un daudz ko citu pašā Latvijā ignorē, jo daudzi šos darbus pat nespēj izlasīt. Metjū Olivjē, Marija Lesafre, Bernārs Seržāns, Ivonna Luvena un daudzi daudzi citi ir publicējuši svarīgus pētijumus Latvijas vēstures un kultūras kontekstā. Bet vai par viņiem Latvijā kāds daudz par to ir dzirdējis? Un šādu darbu patiešām ir daudz. Savā ziņā ir uzcelts dzelzs priekškars starp Latviju un Eiropas, pat pasaules kultūru. Tā rezultātā jebkura diskusija faktiski risinās nevis Eiropas un pasaules līmenī, bet gan ļoti šaurā iekšējā vidē, kam nav itin nekāda sakara ar mūsu pagātni. Drīzāk gan ar mūsu šodienas nožēlojamo situāciju.

(..) - Tas varbūt attiecināms uz, ja tā var izteikties, kultūras dziļākajiem aspektiem...

- Kultūrā nav izteiktu dziļāku un seklāku aspektu. Visi aspekti ir vienlīdz nozīmīgi un svarīgi. Cits ir jautājums par to, cik cilvēks vispār ir informēts un kādā līmenī viņš par šiem jautājumiem spēj spriest.

- Es domāju tādā ziņā, ka tā jau gluži nav, ka mums pilnībā liegta mūsdienu Eiropas un pasaules kultūra, jo daži tās slāņi pār mums sagūluši tādā līmenī, ka mūsu cilvēks nemaz nevar no tā izvairīties.

- Ko jūs tieši domājat?

- Piemēram, visu, kas saistīts ar šķērmākajām izpausmēm - popkultūras pliekano daļu, tā dēvētā modernā māksla, glancētie preses izdevumi un līdz pat tā dēvēto netradicionālās seksuālās orientācijas īpatņu publiskajiem demaršiem un tamlīdzīgas "vērtības".

- Sāksim ar to, ka tā kultūra nav eiropeiska, bet gan Eiropai uzspiesta. Tiesa, šo jomu sākumi ir vērojami Eiropas ideju vēsturē, bet tālāk tās attīstījušās Amerikā, no kurienes atpakaļ atnestas Eiropai. Arī Rietumeiropā cilvēki cīnās un turās tām pretī. Intelektuāļi nekur nav inerti pret šīm iezīmēm. Bet Latvijas intelektuāļi, nezinot Eiropas ideju vēsturi, pat nezina, no kurienes īsti šīs kultūras iezīmes, kuras jūs minējāt, vispār nāk, tāpēc gluži nevietā demonizē Eiropu. Mēs Eiropā varētu atrast ļoti daudz kolēģu, ar kuriem sadarboties un kopīgi cīnīties, bet tā vietā par viņiem vienkārši neko nezinām... Vārdu sakot, ja mēs zinātu, kas un no kā patiesībā radies, mūsu diskusijās atkristu ļoti daudz muļķību. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk jutās kā Eiropas kultūrai piederīgi, nopietni un vērtējoši sekoja kultūras procesiem.

- Ja sakāt, ka savulaik mūsu cilvēki studēja Eiropā, elpoja visas laikmetīgās strāvas, daudz ko labāk zināja un izprata un tamlīdzīgi, tad taču šodien varam vērot tieši to pašu - visi jaunieši to vien tikai dara, kā raujas uz mācībām ārzemēs. Ko tad viņi tur samācās, ja, kā izsakāties, patiesībā neko nezina un nespēj likt lietā savas valsts interesēs?

- Visdrīzāk, lielu daļu no viņiem šeit ne uzklausa, ne ņem vērā un nepublicē viņu darbus. Latvijas izglītības un kultūras ministrijas, kuru pienākums būtu šos cilvēkus apzināt un viņu darba augļus popularizēt, ar to vispār nenodarbojas. Es pats pazīstu daudzus  kvalitatīvi izglītotus speciālistus, kuri ieguvuši vai iegūst izglītību izcilās mācību iestādēs Eiropā un Amerikā, kaut vai mana maģistrante Eleonora Lāmane Francijā. Starp citu - vai kāds zina, ka Latvijas izglītības ministrija nav parakstījusi dalību Eiropas Zinātnes fondā? Tas ir vienīgais patiešām nopietnais zinātnes fonds Eiropas līmenī, kas sponsorē grāmatu izdošanu, piedalīšanos konferencēs un tamlīdzīgas aktivitātes. Raugi, gan lietuvieši, gan igauņi to ir izdarījuši. Un mums tagad ir tāda situācija - ja kāds no mūsu zinātniekiem grib kaut ko darīt saistībā ar šo fondu, viņam jāpārstāv Lietuva vai Igaunija. Vai vispār kāds zina to, ka Eiropas zinātnes kartē Latvija iezīmēta kopā ar Kaļiņingradas apgabalu un nevis kopā ar pārējām Eiropas zemēm? Ziniet, pat šodienas Turcija un Ēģipte ir vairāk integrējušās Eiropas kultūras vidē, nekā Latvija! Bieži vien valstis, kas nav Eiropā, par Eiropas kultūru zina vairāk nekā mēs Latvijā, neskatoties uz mūsu izcilo un interesanto pagātni, uz tādām pasaulē nozīmīgām personībām kā Herders, Kants, Vāgners, Hamanis, kas savulaik cieši saistītas ar Latvijas un latviešu tautas garīgo mantojumu - kaut vai mitoloģijas un folkloras jomās. Mēs nezinām ne tikai Eiropas kultūras, bet arī savu īsteno kultūras mantojumu. Un ar šo nezināšanu esam pilnībā bezpalīdzīgi un atbruņoti.

- Tātad tomēr runājam par savdabīgo kultūras daudzveidību, proti - ir viens slānis, ko paši pat nepārzinām, un tam pati valsts pat negrasās nākt pretim, un ir otrs, viss tas laikmetīgais uzslāņojums, kam visi vārti vaļā un nekāda palīdzība pat nemaz nav nepieciešama, jo tā atnāk pati un paņem cilvēku prātus viegli un pirmajā piegājienā?

- Jā, tā ir vesela industrija, kam grūti stāvēt pretim. Kā jau teicu, būtu ļoti svarīgi, ja mēs iepazītu to, ko šajā jomā rakstījuši paši latvieši. Piemēram, Fricis Bārda 1909.-1910. gadā nolasīja apcerējumu par romantismu, kur viņš teica šādus vārdus: "Drīz cilvēce pa pasauli pārvietosies tikai lidmašīnās, bet mūsu fantāzija brauks apkārt uz invalīdu ratiņiem". Ja mēs paši labi zinātu, ko pagātnē esam teikuši, mums būtu daudz vieglāk pretoties masu kultūras izpausmēm. Kultūras ministrijas faktiski vienīgais uzdevums būtu informēt Latvijas sabiedrību par visiem šiem procesiem. Bet tā ar to nenodarbojas.

- Pa kuru laiku, ja Kultūras ministrijai taču jāceļ lielā bibliotēka?!

- Runa ir nevis par bibliotēkas, bet ēkas celšanu. Bibliotēkā ir svarīgi, ko tur likt iekšā un kas to lasīs. Izskatās, ka par to gan neviens nedomā. Ēku ceļ celtnieki. Bet kultūras līmeņa celšana tomēr ir kaut kas cits. Ir izcili indivīdi - entuziasti mūsdienu Latvijas bibliotēku darbinieku vidū - piemēram, Aija Taimiņa un citi. Bet viņu centieni gan nekādu ministriju atbalstu nesaņem. Žēl, jo Rīgā jau 1524. gadā dibināta pirmā publiskā bibliotēka Ziemeļaustrumeiropā un tās dibinātājs Nikolajs Ramms bija rakstvedis latviešu alus nesēju un krāvēju brālībā. Un viens no pirmajiem lielajiem grāmatu dāvinātājiem bijis Hinriks Stulbers, kurš, saskaņā ar baltvācu zinātnieka Nikolaja Buša domām, bijis latviešu izcelsmes ...

(..) - Atgriežamies vēl pie latviešiem, mūsu mītiem un vēlmēm un spējām tos uzturēt un ar tiem sadzīvot. Kad, jūsuprāt, latvieši sāka sevi apzināties kā vienots kopums, kam vispār varētu būt kaut kādi savi mīti, kurus uzturēt vai neuzturēt, nodot vai nenodot tālāk, uzskatīt par izdevīgiem vai neizdevīgiem?

- Jāteic, šis jautājums jau pats par sevi ir ļoti stereotipisks. Tieši to pašu var jautāt, piemēram, frančiem, angļiem, vāciešiem vai jebkurai citai tautai, un līdz pat tam, ka varētu arī jautāt tā: kurā brīdī cilvēks sāka sevi apzināties kā cilvēku? Savā ziņā šis jautājums mums pat nedod pilnībā neko. Eiropas tautu mīti bieži ir ļoti līdzīgi. Piemēram, Dienvidfrancijā - Langedokā un Pirenejos ir vesels varoņpasaku cikls par Žanu Lāčadēlu, kurš bijis cilvēka un lācenes dēls, uzaudzis par stipru puisi un cīnījies ar daudzgalvu pūķiem - sava veida franču un kataloņu Lāčplēsis. Visā Eiropā kādreiz ticēja vilkačiem - gluži kā senajā Latvijā un tā tālāk. Svarīgi, lai, salīdzinot sevi ar Eiropas tautām, mēs izturētos pret sevi ar pašcieņu, cienītu sevi un bez aizspriedumiem skatītos uz citiem kultūras mantojumiem. Citi jautājumi patiesībā ir vairāk vai mazāk bezjēdzīgi.

- Tad faktiski nav iespējams puslīdz precīzi konstatēt, kad un kā kādai ļaužu grupai nobriest apziņa vai pat pašapziņa par sevi kā par vienotu tautu?

- Pašapziņa Latvijas iedzīvotājiem ir bijusi jebkurā laika posmā, cik vien tālu vēsturē vēlamies skatīties. Jo pašapziņa ir neatņemama cilvēces eksistences sastāvdaļa. Taču mēs varam runāt par kaut ko, balstoties tikai fiksētos dokumentos. Katrā ziņā visi reliģiskie, politiskie un kulturālie procesi, kas noteica nacionālās pašapziņas veidošanos, Latvijas teritorijā jau sākot ar 16. gadsimtu pat salīdzinot ar Rietumeiropu norisa ļoti strauji. Atcerēsimies kaut vai lielos 16. gadsimta notikumus- reformāciju un kontrreformāciju. Gan luterāņi, gan katoļi savos tālejošajos plānos atbalstu lielā mērā meklēja Livonijas latviešu - un arī igauņu - aprindās. Rīga kļuva par vienu no pirmajām luterānisma skartajām pilsetām Ziemeļu un Austrumeiropā, un Livonija, saskaņā ar daudzu autoru versiju, vispār par pirmo reģionu, kur izplatījās Lutera idejas ārpus Vācijas teritorijas. Bet vienlaikus arī katoļu - un sevišķi jezuītu - plānos Livonija līdz ar slavenā misionāra Posevīna vizīti kādu laiku ieņēma centrālo vietu. 16. gadsimtā sakarā ar grāmatu izdošanu latviešu valodā un reliģisko draudžu dalīšanos pēc nacionālā principa jau noteikti var runāt par visiem nacionālās pašapziņas priekšnoteikumiem. Latviešu zemnieki simpatizēja katolicismam, un arī tas veicināja pašapziņu, sevišķi jezuītu darbības kontekstā, kas radīja vēlāko Latgales specifiku. Rietumeiropā norises bija līdzīgas ...

- Bet vai tā nav tautas pašapziņas izpausme, kad tie paši franči dodas karot ar vāciešiem, vai spāņiem, vai angļiem? Proti, nevis pret kaut kādu mistisku ienaidnieku, pret tieši "mēs" pret "tiem tur"?

- Viduslaikos tikai ļoti nosacīti iespējams runāt par frančiem kā tādiem. Un tieši tāpat vēl nav noformējušies ne vācieši, ne angļi, ne vēl kāds. Piemēram, Burgundija. Kas tā par zemi? It kā franču, it kā vācu, it kā flāmu-holandiešu. Bet tobrīd tā ir tieši Burgundija, un tās iedzīvotājiem ir burgundiešu pašapziņa. Tāpēc arī salīdzinoši muļķīgi ir runāt par latviešu pašapziņas neesamību viduslaikos, jo 20. gadsimta pašapziņa tolaik nebija nekur.

- Vai igauņi un lietuvieši arī?

- Igauņi un lietuvieši ir līdzīgā situācijā. Tikai lietuviešu kultūra daudzu apstākļu dēļ sākumā kaut kādā ziņā zaudē, jo, piemēram, pat Viļņā latviešu katķisms 1585. gadā izdots vēl pirms pirmās Viļņā izdotās grāmatas lietuviešu valodā! Vispār, ja dāņi, angļi, franči vai vācieši labprāt skatās uz savām senajām zemēm, tad, manuprāt, arī latvieši ļoti lielā mērā ir Livonijas mantinieki. Zem Vācu ordeņa un Rīgas arhibīskapa izkārtnes to simtiem gadu aizsargāja mūsu senču karaspēks - bieži veidojot skaitliski lielāko daļu karagājienos -, cīnoties vairākas frontēs par savu drošību un īpašumu: pret Novgorodu, Pleskavu, Lietuvas lielvalsti, vēlāk Maskavu. Tieši šajā rezervuārā uzglabājās mūsu tautas dziesmas, kas, piemēram, nav noticis Lietuvā. Tur tās lielā mērā gājušas bojā, līdzīgi kā baltkrieviem. Un, ja mēs gribam šo ilgo periodu izsvītrot no savas pagātnes un atgremojam dažādas 19. gadsimtā sacerētas un PSRS laikā lobētas muļķības, tad tā jau ir tā mūsu stereotipiskās domāšanas problēma. Es domāju, ka, ņemot vērā Livonijas pastāvēšanas ilglaicīgumu, mums, latviešiem, ir krietni vien lielāks valstiskuma pamats nekā daudzām Rietumeiropas nācijām. Piemēram, īri Anglijas kundzībā vispār pazaudējuši savu valodu. Norvēģi Dānijas paspārnē lielā mērā tāpat. Islandieši neatkarību "atguva" 1944. gadā. Varam atcerēties kaut vai to, ka 20. gadsimta sākumā latviešu bija vairāk nekā norvēģu. Šis fakts jau runā pats par sevi, vai ne? Tad mēs saprotam, kāds genocīds 20. gadsimtā pārdzīvots ...

(..) - Tomēr jaušu, ka puslīdz varam runāt par vienu konkrētu periodu, kad sevišķi uzplaukst latviešu pašapziņa. Jūs galvenokārt minat reformācijas un kontrreformācijas laiku, Livoniju, bet, sakiet, lūdzu, kāpēc man savukārt visu laiku ir vēlme skatīties mazliet dziļāk vēsturē, piemēram, uz 11., 12. un 13. gadsimtu?

- Saknes varam meklēt un atrast, cik vien sen vēlamies. Kaut vai tāpēc, ka jebkura tauta ir ne tikai savas, bet arī citu, iepriekš pastāvējušu un arī izzudušu tautu kultūras mantiniece. Tai skaitā arī latvieši. Un tai skaitā latviešu tautas dziesmas. Piemēram, franču zinātnieks Bernārs Seržāns, vadošs indoeiropiešu valodu un kultūras pētnieks, tāpat kā daži mūsu pētnieki uzskata, ka latviešu tautas dziesmas nāk no ļoti sena akmens laikmeta perioda un latvieši ir šo tautas dziesmu tālāknesēji. Tāpēc jautājums par to kultūras sākumu ir pilnībā neatbildams. Ja vēlaties runāt par senākiem laikiem, tad ir ļoti interesants piemērs - latviešu un ķīniešu tautas dziesmas. Izrādās, tās faktiski ir pilnībā identiskas! Nu, piemēram, ķīniešu tulkotāja Jao Dana angliskajā versijā šāda tautasdziesma:

"Merrily the ospreys cry,

On the islet in the stream.

Gentle and graceful is the girl,

A fit wife for the gentleman."

Vai tas nav pilnīgs analogs mūsu dainai?

"Cielaviņa purvu brida
 Dzeltenāmi kājiņām;
 Tec, brālīti, met laipiņu,
 Ta būs tava līgaviņa.
"

...Vienīgi varbūt jāpiebilst, ka ķīniešu pūrā ir aptuveni trīs simti šādu tautas dziesmu, bet mums Krišjānis Barons, kopā ar visām variācijām, savācis vismaz divus miljonus. Un, ja paraugāmies tādā aspektā, tad - ja ķīnieši gribētu saprast savu seno kultūru, viņiem būtu jāstudē latviešu tautas dziesmas. Lūk, arī tā ir tā mūsu kultūras nozīme pasaulē. Ja mēs zinātu citu tautu kultūras, mēs arī zinātu, kur likt savu kultūru, nevis izmest to mēslainē. Vēl vairāk - mēs varētu to visnotaļ dārgi pārdot. Jeb vismaz, piemēram, mūsu speciālisti par ļoti labu atalgojumu varētu lasīt lekcijas ķīniešu universitātēs. Ja vien mēs paši spētu skatīties tālāk par Latvijas un Krievijas pierobežas geto. Žēl, ka daudzās ārvalstu delegācijās, kurās dodas mūsu Izglītības ministrijas pārstāvji nepieaicina dažādu kultūru zinātājus. Šīs braukšanas tad vienkārši ir tūrisms uz mūsu rēķina. Mūs taču pasaulē grib iepazīt!

- Bet paliek jautājums - vai viņiem to vajag?

- Jā, viņiem to vajag!

- Kāpēc tad viņi to neprasa?

- Viņi to prasa. Nesen biju konferencē Ķīnā un, vai zināt, ko man pajautāja viena ķīniešu studente? Viņa jautāja - kā jums Rīgā ir ar to Herderu? Tas nozīmē tikai to, ka viņi tur jau sen jau par visu interesējas. Būtu tikai ļoti labi, ja mūsu intelektuāļi būtu tikpat čakli, kā šī ķīniešu meitene, mācītos svešvalodas, jo tad arī mēs varētu piedalīties starptautiskās konferencēs visā pasaulē ar visu cieņu.

- Mēs pamanījāmies mazliet paiet nost no mana aicinājuma noskaidrot, kāpēc mani aizvien velk mest skatus uz 12. un 13. gadsimtu, ja runa ievirzās par latviešu apziņas un pašapziņas veidošanos un tās apspiešanu?

- Nezinu gan, kāpēc jūs tā velk uz turieni, patiešām... Katrā ziņā mūsu spilgtākie mīti nenāk no tā laika. Tie mūsu mīti, kas vēl joprojām ir apritē, nav daudz vecāki par 18. gadsimtu. Piemēram, mīts par paverdzinātajiem latviešiem radies 18. gadsimtā un to izgudrojuši baltvācieši. Par to daudz rakstīts, un, zinot Eiropas ideju vēsturi, mēs arī labi saprotam, kāpēc tas tā noticis. Vācbaltu literāti bija opozīcijā matrikulētajai muižniecībai, jo paši jutās apspiesti.

- Tātad 11., 12. un 13. gadsimtos mūs neviens nenāca paverdzināt?

- Nē. Un paverdzināt mūs nenāca arī 14., 15. un 16. gadsimtos.

- Kas tad tajā laikā īsti šeit notika?

- Radās ciešākas sadarbības iespēja ar Rietumeiropas pārstāvjiem. Droši vien to noteica arī nemitīgie, barbariskie lietuviešu iebrukumi, kas ļoti traucēja ar Daugavas  tirdzniecību saistītajiem, civilizētajiem lībiešiem, tāpat kā sākotnēji jūras pirātismu praktizējošajiem kuršiem. Kuršu pakāpenisku nosliekšanos par labu sadarbībai ar Vācu ordeni tad arī noteica drošas sauszemes aizmugures nepieciešamība laikā, kad tie arvien nopietnāk pievērsās lauksaimniecībai. Ar igauņiem, Novgorodu un Pleskavu karojošajiem latgaļiem Rietumeiropas migranti uzreiz kļuva par dabiskiem sabiedrotajiem. Visu šo tautu: lībiešu, latgaļu, vāciešu - un vēlāk arī kuršu -  sadarbība lika pamatu viduslaiku katoliskās Livonijas izveidei. Bet Ikšķiles lībieši šajā procesā iemūrēja pirmo akmeni - arī tiešā nozīmē. Tā pils Ikšķilē celta lībiešiem, nevis vāciešiem, un celtnieki bija gotlandieši - labākie meistari tālaika Ziemeļeiropā. Pat Francijā viņi bija pieprasīti. Par to visu jau rakstījis vācu vēsturnieks Manfreds Hellmanis. Savukārt Livonijas karaspēks lielākoties sastāv no vietējiem iedzīvotājiem - lībiešiem, latgaļiem, kuršiem un citiem. Tas aprakstīts latviski jau tulkotajās un vēl tulkojamās tā laika hronikās. Kad publicēs Bartolomeo Honikes hroniku, tur to visu varēs izlasīt.

- Tas ir tad, kad viņi visi jau dzīvo valstī, kuras nosaukums ir Livonija?
- Jā. Tikai tā nav valsts, bet dažādu varas institūtu apvienība, kad tur dažkārt savā starpā karo arhibīskaps ar ordeni, Rīga ar ordeni un tamlīdzīgi. Manfreds Hellmanis pauž, piemēram, ka latgaļu zemes noteikti neviens nav iekarojis, bet tās apvienojās ar rietumniekiem uz dažādu līgumu pamata. Šeit vispār nekas nav iekarots. Ja gribat zināt, tad reāli iekarota ir, piemēram, Anglija, ko paveica normāņi 11. gadsimtā. Bet nezin kāpēc angļi šodien nedzīvo ar paverdzināšanas mītu mutē. Tas arī ir tas lielais paradokss... Tajā brīdī, kad Eiropā feodālisms sāk sevi eksportēt, arī top Eiropa. Tas ir aptuveni 13. gadsimts. Un tā top dažādos veidos: vai nu militāras agresijas rezultātā, kā tas notika angļiem, somiem un igauņiem, vai apvienošanās rezultātā, kā tagadējaš Latvijas teritorijā. Piemēram, Cēzarijas Heisterbahs apraksta lībiešu valdnieku Kaupo kā kristītu paraugvaldnieku ..

- Vai tas nevarētu būt vairāk saistībā ar izteikti kristietisko pašpropagandas stilu, lai tādējādi izceltu tieši reliģiskos momentus?
- Jā, tas neapšaubāmi ir saistībā ar vēlmi sevišķi izcelt. Bet es vēlos uzsvērt to, ka šī integrācija jeb Eiropas veidošanās notika, tautām kaut kādā veidā vienojoties. Un, kā šīs struktūras 13. gadsimtā noformējās, tā tad arī ir tā Eiropa.

(..) - Bet vai patiešām tajā laikā šie mūsu senči no atsevišķajām ciltīm bija tik izglītoti, informēti un tik lieliski orientējās pasaules kopējā ainā, ka to visu spēja darīt gluži apzināti un ar gudru prātu?

- Tādā izpratnē tā laika pasaules kopējā ainā absolūti neorientējās neviens, ne tikai mūsu senči. Šajā ziņā ir ļoti nožēlojami, ka mēs uz viduslaiku vēsturi mēdzam skatīties ar 20. gadsimta politiķu acīm. Tāds uzstādījums vienkārši ir absurds. Visdrīzāk, mūsu senču motivāciju noteica reģionāli apsvērumi. Piemēram, Daugavas ūdensceļš. Jo tas patiešām mūsu senčus savienoja ar Bizantiju, ar Tuvajiem Austrumiem, no kurienes nāca zīds, indigo, lapis lazuli, purpurs un vēl daudz kas cits. Un tas patiešām spēja Rīgai, Ikšķilei piesaistīt gan vietējos iedzīvotājus, gan ienācējus. Bet nav nekāda pamata runāt, ka te bija kaut kāda verdzība. Turklāt viduslaikos šeit nepastāvēja ne tikai verdzība, bet nebija arī dzimtbūšanas. Latvieši visi bija absolūti brīvi cilvēki, lielākoties karavīri... Dzimtbūšana nostiprinājās līdz ar Livonijas sabrukumu un par verdzību to padarīja Pētera Pirmā iebrukums 18. gadsimtā.

- Tad mums acīmredzot iespējami kritiskāk jāvērtē Garlībs Merķelis, kurš, kā zināms, pauž kaut ko gluži citu, vai ne?

- Garlībs Merķelis lasīja Žanu Žaku Ruso, kurš tajā laikā plaši kritizēja 18. gadsimta sabiedrību. Arī citi apgaismotāji, piemēram, Voltērs, bija ļoti negatīvi noskaņoti, viņiem likās, ka viduslaiki ir tumši, viņi tur saskatīja visu ļaunumu cēloni. Bet Merķelis tikai gribēja šo apgaismotāju modeli pārnest arī uz Latvijas vēsturi, pats par to nezinot absolūti neko. Tā arī uzradās sliktie iebrucēji un labie mežoņi, kas dzīvo saskaņā ar dabas likumiem un viņus te kāds paverdzina. Un tas Merķelim labi izdevās tāpēc, ka latvieši bija tam laikam ļoti labi izglītoti, labi lasītpratēji. Igaunijas dienviddaļā, Vidzemē un Latgales pierobežas apgabalos tolaik zemnieki bija apvienoti hernhūtiešu kustībā, kas noteica to, ka lasīt un rakstīt prasmes ziņā te bija visaugstāk attīstītais reģions Eiropā. Piemēram, franču zemnieki 18. gadsimtā visi lielākoties ir analfabēti - viņi nelasa, neraksta un viņiem mājās nav nevienas grāmatas... Lūk, un tādā veidā šīs Merķeļa paustās idejas ātri iekļūst hernhūtiešu vidē. Sāk lasīt Merķeli - un aiziet! Hernhūtieši bija puritāņi, viņi aicināja uz turību un alkoholisma noliegšanu.

- Vai tā patiešām ir taisnība, ka iepriekš mūsu senči dikti jau nu ļaunprātīgi bija aizrāvušies ar to dzeršanu?

- Jā, protams, dzēra dūšīgi. Livonijā 16. gadsimtā, kad tā un Prūsija ar labību apgādāja faktiski visu Rietumeiropu, tostarp Spāniju, jo zelta pieplūšanas rezultātā no Amerikas tur vairs cilvēki nenodarbojās ar lauksaimniecību, kamēr sāka ciest reālu badu, izaudzētās labības pārpalikums bija tik liels, ka, kā aprakstīts hronikās, katrs zemnieks uzskatīja par savu pienākumu mājās brūvēt un, protams, arī lietot  alu. Un tad vēl visi baznīcas svētki, dažādie karnevāli un citi svētki... Bet, ja turpinām par mītiem, kas pauž par verdzību, tad vislabākais piemērs ir plaši zināmais dzejolis:

"Es esmu zemnieks Vidzemē,

Man grūti darbi pasaulē,

Es mežā kāp' uz bērza kok'

Un cērtu sedli, rat' un lok'.

Es tais' par kurpēm lūciņu

Un kunga klēti pildīju..."

Šo 16.gadsimtā pierakstīto un vēlāk latviski tulkoto dzejoli visus padomju gadus  pasniedza kā "latviešu zemnieka grūtās dzīves rādītāju vācu jūgā". Bet patiesībā tā ir vācu zemnieku sacelšanās dziesma, kurai ar latviešiem vispār nav nekāda sakara! Ja nu vienīgi tā liecina par mūsu atrašanos, kā tagad teiktu, "Eiropas literārajā telpā".

- Ar šo tautas dziesmiņu, šķiet, ir tas pats, kas ar labi zināmo "Nevis slinkojot un pūstot", kas, izrādās, patiesībā ir nevis Latvijas neoficiālā himna, bet gan pārtulkota čehu studentu dzērājdzsiesma, vai ne?

- Františeks Čelakovskis ir tās autors... Bet saistībā ar šo gadījumu es savukārt gribu teikt tikai visu to labāko. Šis pats čehu dzejnieks 19. gadsimtā ļoti intreresējās par baltu valodām. Arī hernhūtieši, kuru pašnosaukums taču ir bohēmiešu un morāviešu brāļi, mūs vieno ar čehiem. Bet vai to kaut kā veicina? Mums ir tā, kā teicis mans kolēģis Agris Dzenis - Latvijā mūziku pasūta tas, kurš maksā. Proti, patlaban mēs esam faktiski tādā kā pusokupācijas situācijā, ko tagad gan dziļāk neanalizēšu, jo nevēlos par to patreiz dziļāk analizēt...

- Kāpēc?

- ...Tā būtu gluži cita saruna. Tad man vajag pie rokas dokumentu blāķus ar pierādījumiem. Taču situācija saprotama, ja salīdzinoši paraugāmies Igaunijā, kur šīs lietas ir sakārtotas un cilvēki jau integrējas ļoti daudzos Eiropas projektos, tostarp saņemot arī pietiekami labu naudu, kas visa Latvijai aiziet taisnā ceļā garām. Un - starp citu - tieši igauņi pēdējā laikā nodarbojas tieši ar latviešu kultūras mantojuma pētīšanu. Jo Latvijā pagātne daudzējādā ziņā ir vienkārši interesantāka nekā Igaunijā, kas savas reģionālās situācijas dēļ bija daudzkārt provinciālākā. Tagad igauņu zinātnieki aizvien vairāk pēta Rīgu, Latviju, latviešu zinātniekus Tērbatā, Rīgas karnevālu un reformācijas vēsturi, tostarp arī latviešu valodu, kā arī ekoloģiskās idejas dzimšanu Latvijā. Šis pēdējais vispār ir ļoti interesants moments, jo Baltija ir modernās ekoloģiskās domas dzimtene - Kupfers, fon Ikšķils un citi. Jāsaprot, ka Eiropas kultūra ir visu Eiropas tautu kultūru mantojums, tā nav dzimusi kaut kur vienā vietā vai vienā zemē. Piemēram, mēs zinām, ka pirmais folkloras vācējs un vispār šā jēdziena izgudrotājs ir Herders. Un to viņš paveicis, tieši atrodoties Rīgā un vācot latviešu tautas dziesmas. Bet mēs nezin kāpēc nezinām tādu Robertu Džeimsonu, Valtera Skota skolotāju, kurš arī ir savulaik vācis latviešu tautas dziesmas 19. gadsimtā Latvijā. Mēs zinām Rihardu Vāgneru, bet nespējam apjaust, cik lielā mērā viņš ietekmējies tieši no baltu mitoloģijas, Rīgā lasīdams vācbaltu rakstus un pārliekot to visu ģermāņu mitoloģijas kategorijās. Turklāt Rihards Vāgners pat nav mitologs, viņš ir sociālists, Bakuņina domubiedrs, un viņam vienkārši nebija iespējams rakstīt sociālas drāmas, tāpēc viņam visu vajadzēja ietērpt mitoloģiskās ainās.  Lūk, tātad Eiropas kultūrā nekas nenotiek tikai kādas vienas tautas ietvaros, un tajā pilnībā visas, tostarp arī latviešu tauta, ieņem goda vietu. Tā lielākā problēma rodas no muļķības un nezināšanas, un kādu nepatiesu vērtību atbalstīšana rodas tieši šīs nezināšanas rezultātā. Muļķība un nevis apzināts ļaunums ir mūsu problēma.

(..) - Un nav nekādas sazvērestības?

- ...Domāju, ka sazvērestības ir gan. Visa vēsture faktiski ir tikai vienas vienīgas sazvērestības. Bet to pamatā arī vienmēr ir kādas noteiktas vērtības, kas vairumā gadījumu, diemžēl, ir ļoti primitīvas un nožēlojamas. Ja cilvēks paceļas kādā citā vērtību kvalitātē, piemēram, vienojas par dabas aizsardzību vai kultūras mantojuma saglabāšanu, arī tad tās ir sava veida sazvērestības, taču ar ļoti lielu plusa zīmi. Sazvērestība kā tāda nav ne ļauna, ne laba, tikai jautājums ir par to, par kādām vērtībām mēs esam sazvērējušies. Vai darām kaut ko labu, vai arī tikai personīgo uzkrājumu veidošanai, ar kuriem vēlāk patiesībā pat lāga nezinām, ko darīt. Un, ja nav šo vērtību, nav ideju, tad, protams, dominē tieši šis pēdējais. Modernizācijas rezultātā pie varas un teikšanas varēja nonākt ārkārtīgi liels neizglītotu un neinteliģentu cilvēku skaits. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Un te ir tā lielā dilemma, par ko Latvijā vislabāk rakstījis Imants Lancmanis, izgaismojot stila zudumu. Es pat domāju - vislabāk visā pasaulē... Bet es negribu šajā ziņā lieki demonizēt arī Ameriku. Pats esmu tur strādājis, tāpēc zinu, ka arī tur tam ir ārkārtīgi liela opozīcija, ka tur ir ļoti daudz intelektuāļu, kas pret to cīnās. Cita lieta, ka Eiropā par to neko daudz nezina. Tā ir vēl viena mūsdienu pasaules nelaime, ka dažādu valstu un pasaules daļu intelektuāļi savstarpēji faktiski nesadarbojas. Katrā ziņā tik daudz opozīcijas visām šīm negācijām, kuras mēs dēvējam tieši par Amerikas negācijām, nekur citur neesmu redzējis, kā pašā Amerikā.

- To jau arī uzskatāmi apliecina tas, ko viņi paši sauc par vēlēšanām, kurās nekad nav cita rezultāta, kā šis 49,9 pret 50,1!

- Jā! Būtībā var uzskatīt, ka Amerikā risinās nepārtraukts pilsoņu karš, un tā ir ļoti nelaimīga nācija, jo vārda vistiešākā nozīmē atrodas nemitīgā kara stāvoklī. Tostarp par daudzām lietām, par kurām eiropieši vēl joprojām baidās izteikties, Amerikā nebaidās runāt. Un tas atkal ir tas, no kā mēs visi varam pamācīties. Bet kamēr rit diskusijas dabas resursu un kultūras vērtību izšķērdēšanas procesi ne uz mirkli jau neapstājas... Katrā ziņā tas, kas kādreiz bija atpalicis un nemoderns, piemēram, dzīve saiknē ar dabu un vidi, tagad ir visnotaļ moderns un laikmetīgs. Un šie mīti un stereotipi, piemēram, par latviešu neattīstību ir vienkārši smieklīgi. Kaut vai tāpēc, ka 20. gadsimta sākumā Latvija bija otrs industriāli attīstītākais reģions Eiropā tūlīt aiz Lielbritānijas. Pirmā Pasaules kara laikā šīs fabrikas demontēja un aizveda uz Krieviju un tā rezultātā Latvija atkal kļuva agrāra. Tāpēc varbūt viena no lielākajām problēmām ir tā, ka Latvijā ļoti īsā laika posmā notikuši tik daudzi intensīvi procesi, kuriem vispār ļoti grūti izsekot. Ne katrs Eiropas reģions bijis tik dinamisks gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, kā tas bijis Baltijā. Pat citās Eiropas zemēs, kur procesi ritējuši daudzkārt mierīgāk, vēl nav spējuši to visu apjēgt un novērtēt. Latvijā, kur turklāt piecdesmit gadus par to vispār bija aizliegts pat domāt, bet savukārt deviņdesmitos gados domāšanu aizstāja alkatīgā "prihvatizācija", protams, par šīm lietām runāt ir vēl desmitiem reižu grūtāk.

- Vai nav tā, ka jūs gluži neviļus velkat uz to, ka mūsu skolās patiešām nav jāmāca nekāda Latvijas vēsture, jo patiesībā ir tikai kaut kāds globāls Eiropas vai pasaules konteksts?

- Ir pilnībā vienalga, kādā kontekstā māca. Svarīgi ir tas, ko māca, kas māca un kā māca. Latviešu pašapziņu var celt arī ar salīdzinājumiem, varbūt pat tā tieši vislabāk. Un var mūžīgi staigāt vīzēs ar verdzībā noliektu galvu, ja skolotājs ir mucā audzis un dzīvojis kā idiots. Var pat teikt tā - viens no latviešus noniecinošas propagandas pamatuzdevumiem ir tieši nepieļaut šo salīdzinošo skatījumu. Jo tad var iepotēt jebko, arī to par tām vīzēm un verdzību, vai pat to, ka mūsu senči vispār staigājuši bez biksēm.

- Vai mums jau ir tāds materiāls, vai arī nav tāda? Ja nav, tad - vai varētu būt un kāds tas varētu būt?

- Protams, ka ir. Bet tas vēl nav pilnībā apkopots un to jāizdara mums pašiem. Kaut kādā ziņā reģionālisms un reģionālās īpatnības visā Eiropā ir bezgala lielas un ļoti interesantas. Tas attiecas arī uz Latviju. Ja domājam par katoļu un vispār Latgales kultūras mantojumu, tad tikpat svarīgi, cik hernhūtieši ir Vidzemē, Latgalē ir jezuīti. Jezuīti 17. gadsimtā no Latgales brauca uz Paragvaju un atpakaļ. Un viņi brauca arī uz Ķīnu. Un pasaule toreiz bija tikpat maza vai liela, kā šodien. Vai kāds zina, ka disertāciju par jezuītu Juri Elgeru, latvieti, ir uzrakstījis un aizstāvējis brazīlietis? Bet to nav izdarījis neviens Latvijā. Brazīlieši jau interesējas par mums, bet mēs neesam gatavi paņemt pretim šo interesi... Kaut kur pagātnē, protams, esam vainīgi arī paši Piemēram, liela daļa mūsu boļševiku jau nāk tieši no hernhūtiešu dzimtām. Un latviešu boļševiki darījuši daudz slikta. Es pat labi saprotu, kāpēc viņi tādi bija, jo hernhūtiešiem ir saasināta, hipertrofēta taisnīguma izjūta, kas vispār ir atsevišķa pētījuma vērts jautājums. Mēs vēl neesam pētījuši arī savas tautas mentalitāti. Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" būtībā ir stāsts par hernhūtiešu mentalitāti un vienlaikus arī izcils Eiropas romāns par tradicionālās sabiedrības sabrukumu. To vajadzētu mācīt visās Eiropas skolās un augstskolās. Piemēram, Pietuka Krustiņš jau deklamē nevis kaut ko nesakarīgu, bet gan interpretē Šillera "Odu priekam", kuras Bēthovena interpretācija muzikā - kā  mēs zinām - tagad ir Eiropas Savienības himna! Vārdu sakot, ja mēs skatītos uz sevi, kā uz Eiropas nāciju ar lielo burtu, arī apziņa būtu cita.

- Bet vai tāpēc uz mums skatās un skatīsies savādāk?

- Laikam jau svarīgi - kas skatās un ko skatās. Ja tie ir intelektuāļi, kas skatās mūsu kultūras mantojumu, tad viņi skatās ļoti pozitīvi un ļoti lielā izbrīnā, un turpina pētīt. Jautājums, kā jau to vairākkārt esmu teicis, ir tikai par to, vai mēs vispār to zinām un vai paši esam gatavi to ņemt pretim. Ja viņi jau domā septiņas pakāpes tālāk par mums, tad šeit nevar sanākt nekāds dialogs. Mans kolēģis no Austrālijas profesors Konstants Mjūzs bija sajūsmā par Parīzes dominikāņu grāmatām, kuras viņš redzēja Rīgas akadēmiskajā bibliotēkā. Jānis Stradiņš to labi saprastu ...

- Tātad jūs par to galveno mūsu vēstures stūrakmeni Eiropas kontekstā uzskatāt tieši Livoniju?

- Nē, to es nedaru gan...

- Bet jūs faktiski visu laiku pieminat galvenokārt Livoniju!

- Ja runājam par stūrakmeņiem, tad stūrakmens šeit var būt jebkurš mūsu vēstures posms... Un, manuprāt, vispār nav tādu stūrakmeņu. Tas ir tāds absurds jēdziens ..

(..) - Kā uzdevums, jūsuprāt, būtu vērienīgas un pamatotas Latvijas un latviešu vēstures apkopošana un sakārtošana?

- Šobrīd es to redzu tikai kā individuālu cilvēku darbības rezultātu, ja uz šīm lietām skatāmies gluži reāli. Par ministrijām, kurām to patiešām vajadzētu darīt, vairs neatkārtošos. Atliek tikai cerēt, ka kaut kad tās spēs koordinēt un apvienot šo individuālo darītāju veikumu, kā rezultātā tad arī taps visi vajadzīgie jaunie jēdzieni, identitātes pārvērtēšana, kultūrpolitika un viss pārējais. Kamēr tas tā nenotiek, patiesībā nav lielas nozīmes sēt graudus uz asfalta, cerot, ka tur kaut kas izdīgs. Ja nav iespējams apvienot, tad lai strādā individuāli cilvēki, lai vismaz neļautu aiziet bojā mūsu kultūras mantojumam, lai vēl paspētu to apkopot, popularizēt un interpretēt, kamēr mēs paši vēl ar to nodarbojamies, proti, kamēr nav tā, ka to dara tikai un vienīgi citi. Bet šeit atkal jāpiebilst, ka tā nav tikai unikāla mūsu, latviešu, problēma, jo līdzīgas problēmas ir faktiski visviet Eiropā. Tikai viņiem ir lielāki uzkrājumi - tāpēc gribētājiem pietiek.

- Kā jums šķiet, vai visi šie un citi mums vajadzīgie procesi būtu iespējami, ja mēs neatrastos šodien vienā laivā ar to veidojumu, ko dēvē par Eiropas Savienību un kuras mūža ilgums nebūšot sevišķi ilgs?

- ...Mums katrā ziņā jābūt atvērtiem gan Eiropas, gan visas pasaules kultūrām, un tās arī jāzina. Tur vienmēr ir ļoti daudz līdzīga, un, ja mēs tās zinām un cienām savu kultūru, mēs varēsim bez jebkādām problēmām kontaktēties ar jebkuru cilvēku pasaulē.

- Neatkarīgi no politiskās virsbūves?

- Pilnībā neatkarīgi. Jo viss šis kārtējais uzkonstruētais murgs izčākst kā sniegs tajā brīdī, kad jūs sākat runāt nopietni. Un pasaule atkal kļūst apbrīnojami maza. Tie paši arābi vēl pagaidām daudziem no mums liekas tāli un nesaprotami. Bet arābu ceļotāji pa Daugavu brauca jau vikingu laikos... Mūsu Vācu ordeņa pilīs ir daudz islama arhitektūras elementu un tamlīdzīgi. Ar ķīniešiem un japāņiem mūs vieno dabas izjūta un folkloras līdzības, ar latīņamerikāņiem - jezuītu kultūras mantojums. Atcerēsimies mūsu Ladusānu - Latīņamerikas izcilo domātāju! Mēs pilnībā visi caur kaut ko vienmēr esam bijuši un joprojām esam saistīti ar faktiski jebkuru pasaules kultūru, un varam ar tām vienmēr stāties kontaktos, ja vien pietiekami labi zinām paši savu un viņu kultūras mantojumu. Ja gribat - atradīsim daudz pozitīva arī sadrabībā ar poļiem, krievu vecticībniekiem, dienvidslāviem, itāļiem. Mēs vienmēr varam viens otru bagātināt. Un mēs, latvieši, katrā ziņā to varam, jo mums ir ļoti daudz kā tāda, kas citiem nav. Nesen Francijā nopirku Burgundijas pasaku izlasi. Pasakas savāktas 19.gadsimtā. Un kas ievadā rakstīts? Tur teikts, ka vācēju savulaik ietekmējusi Jegora fon Zīversa no Rīgas dzejnieku apvienības vizīte, kurš informējis par folkloras vākšanas panākumiem Baltijā. Un francis izdomājis, ka arī burgundiešiem nebūtu jāatpaliek ....

- Šķiet, tagad jūs tautiešiem iedevāt vismaz kaut kādu cerību, kas laikā, kad visus mūs baida ar to, ka - gribi vai negribi - jāturas pie tās mēreni slimās mūsdienu Eiropas, jādraudzējas ar to huligānisko Ameriku un tamlīdzīgi, jo, raugi, pretējā gadījumā mēs garantēti aiziesim bojā. Jūs sakāt - nekā nebija, jo paši esam gana stipri un nepazudīsim nekādos apstākļos...

- Bet tāpēc vien jau tā bīstamība tomēr nekļūst mazāka. Ir daudz kultūru, kas gājušas bojā, piemēram - Austrumprūsija, kurā ir ne tikai seno prūšu, baltu kultūra, bet arī izcila vācu valodā sarakstītā literatūra. Tā ir pilnībā pazudusi no zemes virsmas, turklāt tas noticis tikai pagājušajā, 20. gadsimtā. Vesela nācija izsvītrota no Eiropas kartes! Tāpēc, manuprāt, tas, par ko runājam, kopumā to bīstamību nemazina, jo arī latviešu tauta un latviešu kultūra var pazust. Bet, ja savlaikus parūpēsimies par sava kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu, tad, gadījumā, ja ar tautu notiek tas visnepatīkamākais, mūsu kultūra tomēr var nepazust un izdzīvot. Un tad var teikt tā: kamēr dzīvo latviešu kultūra, tik ilgi dzīvo arī latvieši. Piemēram, seno grieķu vairs nav, bet viņu kultūra joprojām ir dzīva.

- Tātad, kamēr franči, brazīlieši un pat igauņi mūs pētīs, tik ilgi kaut kas par mums arī saglabāsies ļaužu atmiņā?

- Kamēr pasaulē būs kāds, kurš uztvers un sapratīs tās vērtības, kuras piedāvā mūsu kultūra, tikmēr mēs arī būsim aktuāli. Jā, šobrīd ir tā galvenā problēma - mēs paši, neko nedarot savu vērtību popularizācijā, ļoti lielā mērā esam šīs cerības samazinājuši. Bet nekas mums netraucē tās atkal palielināt. Kultūra kopumā izdzīvo ne jau kādā lielā telpā, bet gan tieši kultūras rezervātos - klosteros, skolās un tamlīdzīgās sevišķās vidēs, kur var pārdzīvot katastrofas laiku, lai vēlāk atvērtos un atkal dzīvotu. Lūk, un tieši tā ir mūsu cerība, tāpēc tajā virzienā patiešām ir vērts piestrādāt.

- Izskatās, tagad man pilnībā vairs nav pamata jums jautāt to, ko allaž jautāju ikvienam sarunas biedram, kad runa ievirzās par latviešiem un viņu izdzīvošanas perspektīvām. Jūs jau faktiski visu pateicāt pats...

- Vārdu sakot, tik ilgi, kamēr šo valodu interpretēs un tulkos, tik ilgi tas viss arī dzīvos. Tāpēc jau uzsveru, ka galvenais ir mums pašiem saprast, kur ir vērts investēt, un kur nav vērts, lai nešķiestu spēkus lieki un spētu vairāk izdarīt jomās, kur patiešām kaut ko varam sasniegt.

- Ja pa loku atgriežamies pie jau runātā, proti, tieši pie sazvērestībām, tad, iespējams, tomēr jāpiebilst - ja vien mums patiešām ļaus darīt to, ko paši lemjam, vai ne?

- Pat tajā gadījumā, ja to neļauj, un tas patiešām ir iespējams, tad vienmēr pastāv tūkstošiem iespēju šo neļaušanu apiet. Latviešu hernhūtiešiem 18. gadsimtā arī neļāva rakstīt, cariene Katrīna II pavēlēja savākt visus viņu manuskriptus un sadedzināt. Bet viņi vienalga turpināja rakstīt tālāk, turklāt tagad jau divreiz košāk. Šāda neļaušana bieži vien tieši ir papildus stimuls darboties. Bet jautājums ir par to, cik tālu patlaban paši esam deģenerējušies, nodzērušies un nespējuši pretoties tam, ko izraisīja 20. gadsimta gaļmašīna. Un tāpēc, pilnībā neatkarīgi no visa iespējamā, tai nācijas daļai, kas vēl spēj domāt, ar to vajadzētu un vajadzēs nodarboties, vienalga - vai kolektīvi, vai individuāli. Ja spēj sadarboties - tad kopā, ja nespēj - tad katrs atsevišķi, bet katrā ziņā saprotot pamatu, virzienu. Un mums ir pamats uzskatīt, ka mums šo domājošo, gudro, intelektuālo cilvēku nav ne vairāk, ne mazāk kā citām pasaules tautām. Turklāt jāsaprot arī tas, ka mūsdienās intelektuāļi var būt pilnībā no jebkuriem sabiedrības slāņiem. Par to jau skaidri liecina tas, ka, diemžēl, universitātēs intelektuāļu jeb domājošu cilvēku kļūst aizvien mazāk, jo tieši universitātes visā pasaulē ir visvairāk konjunktūras saēstas. Savukārt studentus tajās gatavo faktiski par biznesa proletariātu, kas rezultātā ir nevis sabiedrības labākā, bet gan obskurantākā daļa. Tāpēc pilnībā nav izslēgts, ka šajā aspektā godīgs viesstrādnieks celtnieks var būt gudrāks par dažu universitātes mācībspēku mūsdienu Latvijā. Domājošo, intelektuāļu jēdziens vairs absolūti nav saistīts ar institūcijām. Intelektuālis var būt jebkurš no mums, vai arī neviens...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" novembra numurā (Nr. 87)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!