Annasofija Tormane Thars par izrādi “Kalpones” (10.11.2019.)
Nemaz nebiju plānojusi apmeklēt šo izrādi, bet, tā kā visas trīs iesaistītās aktrises un iestudējums ir nominēti Spēlmaņu naktij, nolēmu paskatīties, kas šajā darbā ir tik interesants. Man anotācija nešķita pārāk saistoša, jo īsti nevarēju saprast aktualitāti un vajadzību pēc tā iestudēšanas. Tomēr, palasot programmiņu, kļūst skaidrs rakstnieka Žana Ženē rakstīšanas stils, citēju: ”Ženē raksta darbus, kuros klātesošs dēmonisks romantisms, eksistenciāli rēbusi, provokācijas gars (…) Atšķirībā no vairāk vai mazāk autobiogrāfiskiem romāniem Ženē lugas ir tīras iztēles gars.” Iestudējums labi atspoguļo stilu, ko pats rakstnieks vēlas panākt.
Vispārliecinošākais “Kalponēs” ir vizuālais noformējums. Izrādei sākoties, aktrises Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa sēž uz grīdas, siena ir ļoti izvirzīta, telpa šķiet maza. Brīžos, kad māsas izspēlē Kundzes nogalināšanu, gaisma satumst, izgaismojas aktrišu silueti. Arī visu laiku klātesošā skaņa (par mūziku to īsti nevar nosaukt ) labi paspilgtina drūmo, “smago“ atmosfēru (komponists un video mākslinieks Māris Dejus ). Tā kā darbība “svaidās“ starp fantāziju un realitāti, scenogrāfija palīdz izprast stāvokli, kādā māsas atrodas. Brīžiem tuvi piestumtā siena varētu liecināt, ka, iespējams, viņas jau atrodas cietumā un runā par Kundzes nogalināšanu, un, kad siena iestumjas skatuves dziļumā, atmiņas iegūst reālu veidolu. Sienas kustību var skaidrot arī otrādi - dziļumā atrodoties, ir realitāte, bet pārējais ir viņu iedomu auglis. Arī gaismas izrādē ir ļoti svarīgas (gaismu mākslinieks Harijs Zālītis). Pārliecinoša ir kustību partitūra, īpaši Rēzijas Kalniņas Kundzes parādīšanās laikā, kā arī māsu klanīšanās viņas priekšā (verga dvēsele), īpaši spēcīgas ir beigas, kad kustības, gaismas un scenogrāfija (veidojis režisors Viesturs Meikšāns) saplūst vienā veselumā.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Man grūti saskatīt īpašu vajadzību pēc izrādes iestudēšanas, tomēr pārdomāt sabiedrības kārtu varu pār citu kārtu, kā arī verga dvēseli vienmēr ir svarīgi. Tomēr, vērojot aktrises, netop skaidrs, vai viņu radītie tēli ir vienkārši degradējušies vai ir tiešām psihiski slimi. Lai gan neesmu redzējusi iestudējumu “Mana māsa“, nepamet doma, ka abas galvenās aktrises savus tēlus ir “pārnesušas“ uz “Kalponēm“. Viņu rīcība un kustības liecina par cilvēka ar īpašām vajadzībām stāvokli. Lai gan noprotu, ka ir bijis mēģinājums tēlus traktēt groteskus, manās acīs tas nav īsti izdevies, kā arī ir skaidrs, ka rakstnieks ir bijis totāls sadists, tāpēc tas jāspēlē citā manierē. Brīžiem Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Solanžā ieskanas cits balss tembrs un jaunas aktieriskas nianses.
Kopumā varu teikt, ka režija ir laba, inscenējums un ideja pati par sevi ir saistoša, jo liekulība un pielāgošanās cilvēku noved pie sevis paša ieslogojuma. Mēs paši sevi nereti “ieliekam rāmjos“, kas noved pie tā, ka mēs sevi padarām nelaimīgus. Savā ziņā režisors turpina iepriekšējos iestudējumos risināto tēmu (“Mizantrops“, “Bernardas Albas nams“ Liepājas teātrī). Iekšējo verdzību nekad nav viegli mainīt un uzvarēt. Vai tas vispār ir iespējams?