Armands Kalniņš par izrādi “Māte” (31.01.2020.)
„Zelleriādes” noslēgums, nedaudz žēl, ka tā, kaut gan saprotams, ka pienācis laiks citiem meklējumiem. No Zellera triloģijas iestudējumiem idejiski man vistuvākā/dzīvākā/personiskākā ir „Dēls” (Dailes teātrī), tomēr gan „Ak, tētīt…” („Tēvs”) Nacionālajā teātri (nupat tās ieraksts bija skatāms LTV), gan „Māte” ir ļoti nepieciešamas manas pieredzes un līdzdomāšanas rosināšanai. Jaunā izrāde ir vēl skarbāka (tumšāka?), ja tā iespējams izsvērt. Visās šīs triloģijas lugās slimība ir būtisks notikumu katalizators (šoreiz – demence? šizofrēnija?…), bet labi, ka tā netiek pārlieku uzsvērta un nedominē. Katra sižeta norise iestudējumā, nedaudz izmainītā veidā atkārtojoties (teksts mainās maz, noskaņas atšķiras būtiskāk), parāda divus attiecību variantus: slikto un labo (maigāko), taču arī it kā labākais risinājums nebūt nav cerīgs. Lilita Ozoliņa titullomā niansēti izdzīvo šos notikumus, bet tēlojums nav pārdozēts, pat skūpsts dēlam šķiet kā pārlieku lielās mīlestības diktēts, ne incesta mēģinājums (lasīts, ka Izabella Ipēra šajā lomā ir ļoti neganta, kam var noticēt, zinot viņas lomas). Šīs izrādes Māte arī izjūt pārāk lielu mīlestību pret dēlu, šajās jūtās, protams, var būt daudzas gradācijas: no parastākas iespējas - viņas dzīves galvenā satura (nespējas palaist dēlu citā dzīvē, kas var būt saprotami, bet tomēr destruktīvi viņai pašai un tātad – arī citiem) līdz Edipa stāsta visbaigākajām versijām (man šāds radikālāks risinājums, kaut arī dzīvē/īstenībā tāds varētu būt, nešķiet saistošs). Izskatās, ka režisors ļoti labi prot radīt atbilstošus apstākļus, lai aktieri spētu veidot piesātinātas lomas. Tēvam šajā stāstā ir pakārtota loma, maz iespēju parādīt to, ko jūt. Tomēr Pēteris Liepiņš klusināti parāda gan neizpratni, gan tās diktētu attālināšanos. Šķiet, ka visi pārējie izrādes tēli ir tādi, kādus tos redz Māte, tātad viss notiek viņas „galvā”.
/Foto: Mārcis Baltskars/
Interesanti būs nākamie Intara Rešetina iestudējumi. Viens posms, kā izskatās, ir sekmīgi beidzies. Intervijā ar Juri Žagaru pieminētā iespēja, ka režisors varētu iestudēt „Induli un Āriju” vairāku iemeslu dēļ ir intriģējoša, ja tā tiešām īstenotos. Prasme strādāt ar aktieriem, spējas panākt psiholoģiski pamatotas darbības vairākos Raiņa lugu iestudējumos bieži vien ir pietrūcis (tā vietā ir bijis kas cits būtisks). Rešetins ir piepulcējies tam režisoru lokam, kuru iestudējumus gaidu īpaši.
Interesanta ir izrādes programmiņa, tajā nozīmīgi – informācijas materiāli par izrādi.