Armands Kalniņš par izrādi “Neiespējamā misija” (06.10.2019.)
Par izrādi rakstīt ir viegli, ja vērtē tikai to, bet grūtāk, ja vērtē ar to saistīto kontekstu, ko apiet nebūtu godīgi. Arī skatītāju sarunās pirms izrādes dominēja 2 temati:
· „atnācu atpūsties/izsmieties”;
· Dž.Dž.Džilindžers.
Izrāde ir vērtējama kā raksturīga situāciju komēdija, kurā daudz ko vairāk panākt nav iespējams. Šīs lugas iestudējumu Dailes teātrī pirms aptuveni 20 gadiem jau biju skatījies, tātad īpaši pārsteigumi sižeta ziņā nebija gaidāmi (kaut jāpiemin, ka daži notikumu pavērsieni bija piemirsušies). Žanrs prasa savu, piem., no de Finesa negaidīsim to pašu ko no Čaplina, pat mūslaiku amerikāņu trulajām komēdijām ir savs skatītāju loks. Pārsvarā, kā šķiet, vēlme smieties ir daudz izplatītāka nekā tieksme paraudāt. Savukārt pārdomas var radīt gan komēdijas, gan drāmas, gan traģēdijas. Turklāt „nopietnās” izrādēs mēģina smago saturu atslogot ar komisko, piem., O.Krodera pēdējā „Hamletā” bija daudz kas aktuāli smieklīgs, taču maz kurš smējās (laikam visiem labi zināms, ka traģēdijas skatoties, nekādi nedrīkst smieties, jo tā „zaimo”).
/Foto: Jānis Deinats, Fotocentrs/
Aktieri izveidojuši dzīvīgus, saprotamus tēlus (arī to komiskajās izpausmēs). Vairākas lomas ir ļoti interesantas, piem., Laura Subatnieka Stenlijs (cilvēks, kurš nespēj atteikt draugam, lai cik nejēdzīgi tas nebūtu; visai tipiski) vai Ginta Andžāna 2.inspektors (tieksme pēc varas un ne visai izteikta patika pret darbu, turklāt gatavs nodarboties ar visu ko, ka tik nevajadzētu atgriezties darba pienākumu izpildē). Arī morāle izrādē ir – „nemelo, būs tikai sliktāk” (pat patiesībai neticēs).
Bija pārpildīta zāle, kas atsaucīgi uzņēma norises un sirsnīgi aplaudēja (iespējams, kādam nepatika, bet to nevarēja just). Nejauši atrasts citāts: „komēdija tēlo cilvēciskās vājības, kas izraisa nevis līdzcietību, bet smieklus”. Varbūt tas ir efektīvākais veids, kā mazināt šīs vājības? Situāciju un raksturu komēdijas ir drošākais veids, kā panākt izpārdotas izrādes. Vai labākais/perspektīvākais? Noteikti ir arī citi ceļi, piem., man interesantāk šķistu, ja tiktu iestudētas muzikālas izrādes (tas gan esot dārgi).
Par izrādes „kontekstu”: vislabāk būtu, ja šajā situācijā tiktu saglabāta kultūras ministra piesauktā cieņpilnā attieksme pret notiekošo, neuzkurinot kaislības, bet paliekot pie skaidrības. Vairāk šķiet, ka „kādam no malas” nevajadzētu šajos notikumos iejaukties. Dailes teātrī noteikti nav krīze (skatoties teātra izrādes aptuveni 50 gadus, dailēniešiem noteikti patlaban nav ne sliktākais, ne arī vislabākais laiks, kaut tāds varētu būt). Esmu Dailē pieredzējis ļoti daudzus spilgtus, nozīmīgus mākslas notikumus. Teātrim ir labs potenciāls. Ir spēcīga aktieru trupa, daudzi aktieri (arī jaunākie) būtu pelnījuši labas lomas, jo pat nelielās epizodēs ir pieradījuši savu talantu un varēšanu. Aktiera profesija diemžēl ir ļoti atkarīga no daudz kā tāda, ko pats mākslinieks nevar būtiski ietekmēt. Dzīve diemžēl paiet visai strauji un ilgāks laiks bez atbilstošām lomām var likt pārdomāt to, vai izvēlēts īstais dzīves ceļš, savukārt, talantīgu cilvēku aiziešana mierīgākos (vai citos) darbos būtu zaudējums. Šīs sezonas mazo zāļu iestudējumu plāni ir ļoti interesanti (kaut izdotos!). Iestudē ļoti savdabīgi režisori (pat tad, ja kas nesanāk, rezultāts ir interesants). Visticamāk, jautājums ir par to, kā labāk un vienlaikus drošāk, „pārvēršoties, pastāvēt”.