Armands Kalniņš par izrādi “Planēta Nr. 85″ (03.09.2018.)
Sākt sezonu ar izrādi pusaudžiem vai bērniem, tā sāk veidoties par labu un tālredzīgu tradīciju Dailes teātrī. Ja pie teātra sāk pieradināt jau kopš bērnības vai vismaz jaunības, cilvēks var veidoties par mērķtiecīgu „teātra gājēju” (tātad – ilglaicīgu „sadarbības partneri”), bet laba (trāpīga) izrāde var palīdzēt gan grūtākā brīdī, gan kļūt kvalitatīvu atslodzi, izklaidējot.
/Foto: Daina Geidmane/
Pievēršanās padomju laikam sāk kļūt par interesantu tendenci kultūrā (piemēram, vairāki Latvijas vēstures romāni un izrādes). Šis nejaukais mantojums, to apzinot un vērtējot, var dot labumu šodienas problēmu risinājumos, ja vien spējam saskatīt sliktu rīcību saknes pagātnes notikumos (protams, apņemties rīkoties citādi). Padomju laikā kritiska atklātība draudēja ar studiju vai profesijas aizliegumu (kā tas redzams šajā izrādē), kas varēja dziļi ietekmēt cilvēku dzīvi visu mūžu (turpmāk dzīvojot bez iemīļotas profesijas, atbilstoša darba), tātad – lauzt arī pārējo (personisko) dzīvi. Ne jau milzīgas rindas veikalos, blati vai produktu trūkums bija galvenā to laiku problēma, bet gan mēģinājumi (bieži vien ļoti sekmīgi) ierobežot garīgo brīvību (represijas bija ne tikai izsūtīšanas, bet arī ikdienas pazemojumi, ja mēģināja runāt to, ko domā, cenzūras utt). Šajā ziņā izrāde ir ļoti aktuāla, kaut, kā jau daudzas labas izrādes, tā nesniedz gatavas atbildes. „Pēcstundas” pēc izrādes prasītos jauno skatītāju saruna ar vecākiem vai vecvecākiem – kas, kā un kāpēc toreiz bija tā? Savulaik, kopā ar meitām noskatoties filmu „Maskava pie Hudzonas” (https://www.imdb.com/title/tt0087747/?ref_=nm_flmg_act_13), viņas, kaut daļu no bērnības pavadījušas PSRS, taujāja – „vai tiešām tā bija?” un mēs atbildējām patiesi – „jā, diemžēl”. Var teikt, tā laika dramatisms izrādē nav pietiekams, bet vai šādas tematikas izrādē prasītos it visu rādīt drūmi? Ja mērķis ir rosināt pārrunāt tos laikus, tad tas ir sasniegts.
Diskusijas ir izraisījis Brežņeva tēls, kas veidots kā karikatūra, tajā labi uztverta sākotnēji bailīgā un varaskārā ilglaicīgā PSRS vadītāja būtība (kā zināms, pēc Hruščova atstādināšanas sazvērnieki bija plānojuši, ka Brežņevs būs īslaicīgs vadītājs, taču, kā izrādījās, ja visu iegulda varas noturēšanā, var valdīt ilgi, bet, par laimi, veicinot sistēmas sagrāvi). Protams, viņš bija nežēlīgāks un baisāks nekā izrādē attēlots, taču padomju laikā bieži vien visefektīvākā kritika bija nevis tieša, bet izsmejoša/ironiska attieksme, tātad šajā žanrā un sekojot tradīcijai – atbilstoši un trāpīgi. Brežņevam, šķiet, viņa atainojums nepatiktu.
Izrādē ir izveidots labs aktieru ansamblis (atraktīvi ir N.Kurpnieks, A.Dīcis, D.Daneviča u.c.), kuri gan aizrautīgi „ampelējas”, gan atrod cilvēciski būtisko noskaņu. Saprotot padomju laika nejēdzīgos notikumus, Krišjānis G.Andžāna jaukajā tēlojumā labāk izprot savu tēvu (atturīgi precīzs šajā lomā ir M.Počs), arī to, kāpēc tēva dzīve nebija izdevusies tāda, kādai tai vajadzēja būt un kā tika cerēts jaunībā. Bet kā gan tēvu var uzskatīt par neveiksminieku, ja viņam it tāds dēls? Ļoti liels ieguvums izrādē ir izmantotā Mārtiņa Brauna mūzika (piem., par putniņu, ko vajag notvert, vai zirgu, kas naktī dzied).
Piebilde: man ļoti gribētos kādā no teātriem skatīties kādu īpaši melīga sociālistiskā reālisma daiļdarba iestudējumu, konfrontējot laķēto tekstu ar patiesajiem notikumiem.