Milana Drugoveiko par izrādi “Alvas sieviete” (21.11.2019.)
IZRĀDE PAR NEJAUŠĪBAS ESAMĪBU
Uz izrādi ir jānāk ar atbrīvotu ķermeni, neiespringtu prātu, un atvērtu sirdi. Nevajag meklēt nekādas dziļākas, filozofiskas domas, bet jāļaujas emocijām un savām sajūtām.
Ja pēdējā laikā mēs daudz runājam riņķī apkārt par patriotisma nozīmi mūsu sabiedrībā, tad izrādē “Alvas sieviete” akcentējas pārdomas par mūsu dzīves nozīmi.
Cik svarīgi ir izbeigt sarunu uz labas nots. Pirms gulētiešanas pateikt savam tuvajam pēc strīda : “Arlabunakti, guli saldi!“. Pateikties katram cilvēkam, kurš nospēlēja savu lomu Tavas dzīves liktenī, paspiest roku un atvadīties. Šajā stāstā es saskatīju ko citādāku par mūsu dzīves vērtību. Drīzāk tas ir stāsts par mūsu dzīvības definējumu apziņā. Cik bieži mēs apjaušam, ka esam dzīvi, ka mēs elpojam, tveram sajūtas un mirkļus, smaidam, esam laimīgi. Vai pavisam otrādi, kad dusmojamies, kad esam dziļi sirdī (!) ievainoti un nespējam atrast sev mieru.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Esmu dziļi sirdī pārliecināta, ka mums katram ir norādīta konkrēta dzīves misija, kuru savas dzīves laikā mums jāīsteno. Un mēs nepametīsim šo pasauli, kamēr neizdarīsim visus darbus. Izrāde pasaka mums priekšā to, no kā mēs dažreiz visvairāk baidāmies. Paskatīties uz sevi spogulī un atzīt: ’‘Jā, man nebija taisnība, jā, es izdarīju kļūdu. Es dzīvoju savu dzīvi un man ir tiesības kļūdīties. Tagad es savākšu sevi rokās un iešu tālāk.’' Bet,sasodīts, tas ir tik svarīgi! Jā, izrāde paceļ tēmu, par ko mēs nevēlamies runāt pusdienu pārtraukumos, pie kafijas tases. Par nāves tēmu labāk nerunā vispār. Mēs katrs šo pārdzīvojam sirdī.
Cilvēkiem ir jādefinē sev vārdu ’'dzīvība” un “dzīve”, ko un cik tas šis vārds viņam nozīmē. Cik svarīgi ir smaidīt katram garāmejošam pretī, cik svarīgi ir atvainoties, ja kādam esi uzklupis virsū, braucot sabiedriskajā transportā, un cik svarīgi ir pateikties par visu, pat par sīkumu. Tāpēc mums pilnīgi nav nekāda pamata spļaut Dievam acīs, par to, ka mēs nodzīvojām vēl vienu dienu. Jābūt pateicīgam savam liktenim, Dievam. Augstākam Radītājam (vienalga kam), par katru nodzīvotu dienu.
Mazās zāles burvība dod savu atmosfēru. Katra aktiera kustību, sejas izteiksmi un asaras acīs var redzēt no jebkuras skatītāju vietas. Radās harmonijas sajūta, kad aktieri jūt viens otru. Tas neizpaužas katrā teātra izrādē, bet šajā to noteikti var redzēt.
Kāda tā tomēr ir nejaušība, ka mēs satiekamies, šķiramies un esam uz šīs pasaules…
Pēc izrādes es piezvanīju mammai un pateicu, ka ļoti stipri viņu mīlu un drīz atbraukšu ciemos.