Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Kareņins” (28.04.2019.)
Izrāde, kas apbūra mani ar skaistiem tērpiem, lieliskiem aktierdarbiem un patīkamiem pārsteigumiem, un tie ir palikuši man atmiņā vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Katjas Šehurinas radītie tērpi bija īsta bauda acīm. Leldes Dreimanes atveidotā Anna – tik sievišķīga! Un mākslinieces radītie kostīmi vēl vairāk izcēla aktrises skaistumu. Tā, ka grūti atraut acis. Arī Lidijas tērpi bija atmiņā paliekoši un skaisti.
Jāatzīst, ka līdz šim biju tikai dzirdējusi par Annu Kareņinu un viņas vīru, bet nebiju ne lasījusi grāmatu, ne redzējusi kādu izrādi, līdz ar to man nebija, ar ko salīdzināt. Varbūt tā pat bija labāk, jo man nebija nekādu priekšstatu par to, kādiem šiem un citiem lugas tēliem bija jābūt. Prieks bija redzēt Dreimani galvenajā lomā uz Lielās zāles skatuves, un, manuprāt, viņa pārliecinoši nospēlēja savu tēlu, kādu režisors Dž.Dž.Džilindžers to bija iecerējis parādīt šajā iestudējumā. Lieliska saspēle ar Ģirta Ķestera atveidoto Kareņinu un Ginta Andžāna Vronski. Interesanti bija redzēt Ķesteri šādā tēlā - tik vecišķu vīrieti ar sirmu bārdu, pamestu vīru, kurš jūtas nelaimīgs un sāpināts… Toties Andžāna Vronskis savaldzināja ne tikai Annu, bet arī mani. Kad viņš parādījās uz skatuves, gribējās aizturēt elpu. Tik cēls un pārliecinošs!
/Foto: Marko Rass/
Viens no patīkamajiem pārsteigumiem bija Dārta Daneviča Lidijas lomā. Spoži nospēlēta loma! Kaut ko tādu negaidīju. Man patīk redzēt aktierus dažādos tēlos, kad viņiem izdodas mani ar kaut ko pārsteigt, un Danevičai ar šo lomu to noteikti izdevās. Kustības, mīmika, gaita un vizuālais tēls – viss kopā tik pārdomāti veidots. Burvīgi!
Vēl viens patīkams pārsteigums, ar ko visspilgtāk šī izrāde paliks manā atmiņā uz ilgu laiku, ir Ievas Florences atveidotais Kareņina un Annas dēls Serjoža, izmantojot lelli. Tas bija apbrīnojami! Apbūra mani. Brīnišķīga režisora ideja, kuru ar Santas Didžus palīdzību Florencei lieliski izdevās īstenot. Patika arī tas, ka brīžos, kad uz skatuves bija dzīvs puika (Rūdis Bikšus), nevis lelle, arī tad Serjožas balss bija nemainīga, un zēns joprojām “runāja” Florences balsī.
Pieminēt noteikti vēlos vēl arī dažas lietas scenogrāfijā, piemēram, skaistās lustras, grāmatu plauktus Kareņina kabinetā, kā arī vizuāli skaista un atmiņā paliekoša bija balles aina aiz stikla. Kopumā varu teikt, ka Džilindžera “Kareņins” ir lēna un baudāma izrāde, kuru ir vērts redzēt. Un šoreiz arī režija bija kā patīkams pārsteigums, jo kaut kas citādāks, nekā ierasts. Viss tik gaumīgi. Biju devusies uz teātri kopā ar mammu, un mums abām patika šī izrāde. Brīnišķīgi pavadīts laiks teātrī! Paldies!