Aiga Bernsone par izrādi “Equus” (05.11.2019.)
Izrāde par normālo nenormālību
Equus pavisam noteikti nav rodama kategorijās patīk vai nepatīk. Manuprāt, tā ir kā lielie klasiskie darbi – ja esi gatavs domāt, analizēt un būt aktīvā smadzeņu darbībā, tad šī noteikti ir tā izrāde, kuru vajag redzēt. Tā nebūs viegla vakara izklaide galvas izvēdināšanai. Tas ir smags gabals, lielas domas un vēl spēcīgākas pārdomas pēc izrādes. Viens mazs svētceļojums, ko veikt sevī.
Aktieri. Ne velti “Spēlmaņu nakts 2014/2015” ir ne tikai balvas, bet arī neskaitāmas nominācijas aktieriem. Man sāpēja ar katru no viņiem un mani apbūra to vēstījums – katram sava puse tik patiesa un īsta. Par Daini Grūbi komentāri ir lieki, jo visiem ir skaidrs, ka viņš ir savas karjeras plaukumā, bet šoreiz man gribas izcelt Gintu Andžānu. Viņa loma strāvoja. Es mazliet paliku apburta šī zirga. Bez tehniskās lomas atveidošanas man pāri visam nāk enerģija, kuru viņš iznesa ar acīm, ķermeni, kustībām.
/Foto: Kaspars Kviesis/
Paturot pie pleca mazo kritiķa garu, man gribas secināt, ka no pirmā cēliena maza daļa ainas likās bez lielas nozīmes. Manuprāt, šīs stāsts būtu nesis mani kā skatītāju uz priekšu vēl labāk, ja būtu notikusi atsacīšanās no liekā.
Teju katrai izrādei ir kas tāds, ko var paņemt sev līdzi, jo katra ir lielāks vai mazāks mākslas darbs. Jautājums ir vien par to, ko mēs caur savu subjektīvo pieredzi esam gatavi interpretēt un kam savu augsni sagatavot. No šīs izrādes var paņemt daudz un dažādus aspektus – aktieru darbs, režisores ekspresīvā vēstījuma forma, dažādu līmeņu un aspektu attiecību aktualizēšana u.c., tomēr man, un es ļaujos minēt – arī daudziem citiem skatītājiem –, kā pamata pēcgarša ir lugā iznestā tēma. Tik drosmīga nostāšanās pret pieņemto.
Būt normālam. Tik bieži mēs cenšamies iekļauties, neizcelties, būt normāli. Pat cenšoties būt individuāli, kas ir mūsdienu aktualitāte, mēs vēlamies iekļauties kādā grupā, jo būt piederīgam kādai sociālai vienībai ir cilvēka dabā. Izrāde ļoti atklāti un skaidri atver durvis uz abām pasaulēm – normālo un nenormālo –, ļaujot ieraudzīt kodolus, kas nes pārsteigumus un negaidītus secinājumus. Varbūt patiesi mēs dzīvojam tikai ārpus normālā, bet normālajā vien vāji eksistējam?
Par pasauli, kurā visus gribam mērīt pēc vienas auklas.