Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Smilšu cilvēciņi” (18.04.2019.)
Mihails Gruzdovs ir viens no maniem mīļākajiem režisoriem, viņa režisētās izrādes nekad nav man likušas vilties, un tādēļ jau nojautu, ka arī šī izrāde būs lieliska un liks aizdomāties. Tā tiešām bija. Joprojām ik pa laikam aizdomājos par redzēto. Vēl viens iemesls, kādēļ Gruzdova režisētās izrādes mani ļoti uzrunā, ir tāds, ka viņš caur izrādēm runā par aktuālām tēmām, un arī “Smilšu cilvēciņos” tā ir. Ja vēl to izstāsta tik apbrīnojami talantīgas aktrises kā Vita Vārpiņa, Ieva Florence, Akvelīna Līvmane un Anete Krasovska, tad tas ir vēl neaizmirstamāk un spēcīgāk. Aktrišu četrotne bija burvīga. Katra tik ļoti atbilstoša savam tēlam. Noticēju ikvienai no viņām.
Visvairāk mani savaldzināja divi tēli no četriem. Vita Vārpiņa Sievietes lomā vispirms mani apbūra ar savu tērpu, no kura nespēju atraut acis (sarkanā ir viena no manām mīļākajām krāsām, un kopā ar balto tā vēl vairāk izceļas un apbur), bet pēc tam viņa turpināja mani sajūsmināt ar savu profesionālo aktiermeistarību. Vārpiņa vienmēr ir spēcīga jebkurā no lomām, kurā viņa iejūtas, un šī nebija izņēmums. Kad izrādes beigās viņas Sieviete atklāja savu iekšējo pasauli un sāpes, man kaklā sariesās kamols. Spēcīgs līdzpārdzīvojums.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Ļoti, ļoti uzrunāja arī Ievas Florences tēls. Katru reizi, kad Meita tika izgaismota, es aizturēju elpu un gaidīju, ko viņa teiks Florences brīnišķīgajā balsī. Pēc sajūtām man viņa atgādināja eņģeli. Tādu maigu būtni, atšķirīgu no citiem, ne no šīs pasaules. Kaut kā tā sajutu viņas atveidoto tēlu, un savā ziņā tā arī bija, jo viņa sargāja savu māti, kuras lomā iejutās Akvelīna Līvmane. Vēl joprojām manā atmiņā spēcīgi ir palikuši Meitas izteiktie vārdi par saslimušajiem eņģeļiem un skumjajām zvaigznēm… Un par eņģeļiem, kuri atveseļojas.
Akvelīna Līvmane – uz nerviem krītoša Māte. Viņai tik perfekti izdevās iejusties šajā tēlā! Iztēlojos sevi situācijā, kad uzgaidāmajā telpā ienāktu šāda sieviete… Es to tik ilgi neizturētu, kā to spēja Vārpiņas atveidotā Sieviete. Vērojot izrādi, jutu, ka es uzvelkos no Mātes nemitīgās pļāpāšanas un uzbāzības, un ļoti gribējās pateikt, lai viņa paklusē. Protams, izrādē, kad arī Vārpiņas Sieviete vairs to nespēja izturēt, Līvmanes atbilde, ka viņa var paklusēt, bet negrib, skatītājus sasmīdināja, bet realitātē tas noteikti vēl vairāk uzvilktu jau tā vājos nervus, jo viņa turpināja nemitīgi runāt, tēlot optimisti un vēl arī uzbāzties ar šokolādes konfektēm.
Arī Anete Krasovska Studentes lomā ir spilgta un atmiņā paliekoša. Vismaz ar dziedāšanu noteikti paliks atmiņā daudziem. Sasmīdināja viņa mani ar savu pļāpāšanu pa telefonu un mēģināšanu to izslēgt, arī ar jautājumiem pārējām sievietēm uzgaidāmajā telpā, bet līdzpārdzīvojumu viņa radīja manī ar telefonsarunu izrādes beigās, sazvanoties ar savu tēvu.
Visu četru aktrišu atveidotos tēlus vieno sāpīgas atmiņas, arī kādi pārdzīvojumi, kas saistīti ar bērnību, vientulība, vēlme būt vajadzīgai un mīlētai. Un tas nav tikai par viņām, bet arī par mums, skatītājiem. Lielākoties izrādes laikā es daudz smējos, un tas ir labi, ka šādas tēmas tiek pasniegtas caur humoru, bet izrādes beigās vairs smiekli nenāca. Domāju, ka lielākā daļa no skatītājiem varēs saskatīt kādu līdzību ar sevi. Paldies aktrisēm un režisoram!