Ieva Pulvere par izrādi “Purva bērni” (20.10.2019.)
Izrādē tiek atveidota nākotnes vīzija, kurā sabiedrība tiek iedalīta “derīgajos” un nederīgajos jeb “kropļos”. Pasaule, kurā sabiedrības intereses un vēlmes ir nonivilētas tik tālu, ka tās griežas tikai ap seksuālām tieksmēm. Pasaule, kurā intelektuālām sarunām vairs nav vietas, jo primārs ir fiziskais apmierinājums. Sabiedrība, kurā robeža starp par to, kas ir normāls un nenormāls ir absurdi šaura un kura liek uzdot jautājumu – kur ir tā robeža, kas ļauj iedalīt cilvēkus normālajos un nenormālajos?Kurš ir tiesības noteikt šādas robežas?
Ja izrādes laikā šķita, ka tā ir aizguvusi elementus no simtiem reižu redzētiem Holivudas šausmu stāstiem – ķēdes, asinis, vardarbība, briesmoņi un brīžiem to intensitāte traucēja uztvert galveno domu, tad beigās aizdomājies, ka, iespējams, citādi šo pagrimušo sabiedrību nemaz nevarēja attēlot – tai bija jābūt absurdai, aprobežotai un neglītai. Un izskaistinātas skatuves ainas un laimīgas beigas te būtu nevietā.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Patika scenogrāfijas ideja, kas ļāva būt abās galvenajās norises vietās - “Purvā” un “Normālajā pasaulē” vienlaicīgi, kas ļāva nezaudēt kontaktu ar aktieriem visas izrādes garumā un radīja vienas vietas klātesamības efektu laikā, kad darbība risinājās otrā.
Ļoti piemēroti savām lomām šķita Olga Dreģe un Juris Žagars – kā viedie, daudz pieredzējušie Purva iemītnieki Vecais un Saņēmēja, kuri teicami izspēlēja mūsdienīgos dialogus. Viņu pēcteči varētu ņemt piemēru, kā būt mainīgiem un iejusties jebkurā lomā.
Nobeigumā var tikai piekrist izrādes aprakstam – cerams, ka šāds sabiedrības modelis ir ne tik tuva nākotne.