Dairis Mežvinskis par izrādi “Purva bērni” (03.10.2019.)
Dailes teātrī iestudētā izrāde „Purva bērni”, kuras pamatā aktiera un dramaturga Artūra Dīča luga, atkārtoti apliecina autora daudzslāņaino skatījumu uz norisēm un problēmām sabiedrībā, tiesa – šoreiz citādā perspektīvā. Ja Nacionālajā teātrī iestudētā Dīča luga „Arī vaļiem ir bail” aplūko mūslaiku cilvēku tā dzīves jēgas meklējumos, tad „Purva bērni” kā vienu no tēmām izceļ eksistēšanas dažādās formas, kā arī citas ne mazāk būtiskas tēmas.
Sabiedrība vienmēr un jebkuros laikos ir bijusi dažāda. Atšķirības parasti tiek apzinātas kultūru mijiedarbības procesa laikā, kad mēdz iezīmēties dalījums „jūs” un „mēs”. Šāda ideja un dalījums iezīmējas arī Dīča futūristiskajā fikcijā, atainojot nākotnes sabiedrību, kura slimos un nepilnīgos pārstāvjus norobežo no sevis, ļaujot tiem dzīvot tikai purvā. Lai arī pasaules mērogā šis žanrs ir pat ļoti iecienīts (vismaz uz „lielajiem ekrāniem”), latviešu teātrī tā nav ikdienišķa parādība, tāpēc uzteicams ir autora mēģinājums ar futūrisma palīdzību dažādot skatījumu uz aktuālām problēmām.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Izrādē atainotās sabiedrības taisnīguma principi iet roku rokā ar vardarbību, nodevību, neuzticību, norādot uz sekām, kas var rasties, veidojot šo „jūs / mēs” dalījumu. Un viegli apjaust, ka kaut kas tāds nav jāmeklē tikai variatīvos apcerējumos par nākotni vai senā, „neaktuālā” vēsturē, - šādu piemēru ir pietiekami arī šodien.
Jāsaka, ka izrāde piedāvā arī savdabīgas cilvēkattiecību līnijas, kuras savijas un krustojas, attēlojot izrādes varoņu rakstura iezīmes. Tas, savukārt, katram skatītājam sniedz iespēju pēc saviem ieskatiem spriest, kurš tēls vairāk tiesīgs saukties par cilvēku un kas vispār ir cilvēku raksturojošas iezīmes. Kopsavelkot – izrāde ar netradicionālu pieskaņu un aktuālām tēmām, kuru noteikti vērts redzēt!