Annasofija Tormane Thars par izrādi “Dēls” (07.12.2019.)
Režisora Intara Rešetina izrādes man ir labpaticies nodēvēt kā “psihoterapijas seanss izrādes formātā”, kur, izdzīvojot redzēto, ir iespēja kaut ko vairāk saprast par cilvēku, bet tajā pašā laikā uzdot ļoti daudz neatbildamus jautājumus. “Dēls” un vispār pārējie režisora iestudējumi ir ļoti vajadzīgi Latvijas publikai, jo tie iepazīstina ar vairākām tēmām, kas agrāk mūsu sabiedrībā īsti netika pārrunāti (vecuma demence, krāpšana, depresija).
Izrādes spēks pavisam noteikti ir aktieri. Viņi ir izveidojuši fantastiski kopīgu un spēcīgu komandu. Un īpašs pozitīvs pārsteigums ir dēla Nikolā lomas atveidotājs Rūdolfs Sprukulis, kurš nav profesionāls aktieris, bet spēlē tik tīri un patiesi. Sākumā likās žēl, ka neredzēšu Tomu Veličko (abi mainās šajā lomā), tad vēlāk sapratu, ka labi vien ir, jo šis jaunietis ļoti veiksmīgi reflektē par savu varoni - pusaudzi, kurš piedzīvo depresiju. Arī uz Ģirtu Ķesteri (tēvs Pjērs), Vitu Vārpiņu (māti Annu) un Initu Sondori (jaunā sieva Sofija) ir bauda skatīties.
/Foto: Mārcis Baltskars/
Jautājums, kāpēc īsti Nikolā piedzīvo depresiju, izrādes laikā netiek atrisināts, jo, ja skatās teorētiski uz šo jautājumu, tad mūsdienās ir tik daudz ģimeņu, kas piedzīvo šķiršanos, kāds no vecākiem atrod jaunu mīlestību un bērns tad tiek “mētāts” no viena vecāka pie otra. Tas ir smagi un skumji, bet lielākā daļa tiek ar to galā. Faktors, ka labi situētā ģimenē vecāki īpaši neliekas par savu bērnu zinis, arī ir ļoti nepareizi un rada viņam zināmas traumas, kas paliek uz dzīvi, bet arī ar to tiek daudzi galā. Kā arī vecāku psiholoģiskais spiediens, ka bērnam būs jāmācās tas, kas sabiedrībā ir prestižs un ienesīs labus ienākumus, tomēr arī ar to ir iespējams cīnīties. Tad kas īsti ir tas, kas tieši Nikolā izraisīja šo pretreakciju? Iespējams, viņam šī slimība kaut kur dziļi “sēdēja” iekšā, un visi notikumi bija kā pēdējais impulss, kas izraisīja ķēdes reakciju? Izrādē arī tiek minēts, ka Nikolā vienmēr ir bijis maigs un jūtīgs zēns, kas nozīmē, ka viņš ir ļoti emocionāls un ņem daudz ko pie sirds. Par šo es domāju ilgi, jo īpaši mūsdienās ir grūti nošķirt, kurš tiešām ir dziļi nelaimīgs un nespēj tikt galā ar visu sabiedrības spiedienu, un kuram tā drīzāk ir poza, ka ir smagi. Man vispār liekas, ka 21.gadsimtā liela daļa cilvēku vairs nemāk vai negrib cīnīties un ir daudz vieglāk padoties. “Dēlā” tiek arī atklāta tēva Pjēra nelaime, kas īstenībā ir tikpat sāpīga kā Nikolā. Pjēra tēvs viņam jau no bērnības uzspieda savu gribu, viņam bija bieži problēmas ar naudu. Šo sāpīgo pārdzīvojumu Pjērs visu dzīvi “nes” līdzi. Un tāpēc viņam vēl jo svarīgāk ir bijis censties Nikolā labi audzināt un sniegt viņam visas iespējas, kā arī viņam vienmēr ir par sevi šaubas, vai viņš tēva lomā ir pietiekami labs. Nevienu no izrādes varoņiem arī nevar nosodīt vai pārmest, ka kāds rīkojas konkrētā situācijā pārāk egocentriski. Katram ir sava motivācija savā rīcībā, katram ir kāda personiskā sāpe arī no sava izejas punkta. Un šis aspekts man liekas ļoti labs, jo izrāde nav tiesas sēde, kur kādu nosodīt. Šo dažādo cilvēku saplūsme ar katra dzīves pieredzi veido Nikolā traģisko likteni. “Dēls” veiksmīgi nes mākslas / teātra misiju dot iespēju ikvienam cilvēkam domāt un varbūt atrast atbildes.
Lai gan neesmu redzējusi pilnīgi visus Intara Rešetina iestudējumus, gribētos apgalvot, ka “Dēls” līdz šim ir viņa spēcīgākais un labākais darbs. Esmu vērojusi viņa izrādes ar diezgan vienādu laika intervālu - starp iestudējumiem paiet kāds pusotrs gads. Un “Dēlā” redzēju ne tikai viņa personisko piesaisti (kā tas šķita iepriekšējos) un sociālo devumu, bet tiešām dziļi profesionālu veikumu. Pamesto šūpoļu čīkstoņa, kas rada skumjas atmiņas par neatgriezenisko, skatuves noformējums (scenogrāfs Kristaps Skulte), kur siena kalpo gan kā durvis uz dzīvokli, mājas kāpņutelpa, ceļš uz Pjēra atmiņām, kā arī noslēguma sienas nojaukšana - sapnis, kuru nekad nav lemts izsapņot un veidot par īstenību. Gaismas, animācijas, mūzika rada vienotu saslēgumu, kas ļauj izjust mākslas klātesamību. Un par to, ko divās stundās varēju izjust un izdzīvot Dailes teātra kamerzālē, varu teikt tikai lielu paldies!