Ieva Pulvere par izrādi “Baltā vārna melnā krāsā” (10.12.2019)
It kā tipisks Latvijas lauku ciemata attēlojums – iedzīvotāji, kuri viens par otru zina visu un kuri dzīves grūtības un pārdzīvojumus cenšas gremdēt alkohola pudelē, vieta, kur baumas izplatās ātrāk kā gripa ziemā un kur viss jaunais tiek uztverts ar aizdomām un aizspriedumiem. Un ģimene, kuras vectēvs, par spīti visam, cenšas saglabāt kuplo saimi zem viena jumta. Ģimene, kurā valda savi noteikumi un ikdienas paradumi, kas tiek sašūpoti, kad ģimenē ienāk “svešais” - meitas Antras draugs – sīrietis.
Pirmā izrādes daļa patīkami pārsteidza ar trāpīgo humoru, kas pierāda, ka arī par neērtām tēmām ir iespējams pajokot gaumīgi (un lielākā daļa zāles uztvēra šo humoru) un nobeigums lika ar nepacietību gaidīt otro daļu – kas nu notiks, kad sīrietis ieradīsies ģimenē. Jāatzīst gan, ka otrā daļa atstāja mazliet sliktāku pēcgaršu – nobeigums likās pārāk sasteigts un tā arī līdz galam nebija skaidrs atrisinājums. Man nekas nebūtu pretī pasēdēt izrādē vēl pusstundu, lai beigas būtu skaidrāk saprotamas.
Aktieru tēlojums – pārliecinošs. Antra - drosmīgā, atvērtā sieviete, kas spēj saredzēt tālāk par savu degungalu, kura saprot, ka pasaule nebeidzas pie sava ciema robežām. Kārlis un Edīte – vecās paaudzes pārstāvji, kuru uzskatus nav viegli izmainīt, tomēr tie ir gatavi pielāgoties savas meitas mīlestības vārdā. Vilis – noslēgtais un gādīgais ģimenes tēvs, kurš ģimenes labā darīs jebko, pat ja viņa spriedumi nav līdz galam pārdomāti. Arī jaunās meitenes labi iejutās lomās, atveidojot bērnus, kas vēl ir brīvas no aizspriedumiem un ar interesi pieņem visu jauno un nezināmo. Sīrieša Adala lomas (Dainis Grūbe) atveidojums gan mani līdz galam nepārliecināja – gan izskats, gan runas veids šķita pārāk “amerikānisks”. Bet galu galā jau nebija līdz galam skaidrs, vai Adals tiešām ir tas par, ko uzdodas.
/Foto: Gunārs Janaitis/
Scenogrāfija, manuprāt, izdevusies – ar gaismas efektiem mainot notikumu risināšanās vietas (māja – ciemata ielas - māja), nemainot objektu novietojumu. Patika, ka viena no izrādes epizodēm burtiski “ienāca” pie skatītājiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot domu, ka šīs izrādes atveidotie notikumi ir tik reāli, ka var risināties jebkura klātesošā pilsētā, ciematā vai mājā.
Izrāde vedināja uz pārdomām par to, vai nevēlēšanās pieņemt jauno un citādo ir tikai Latvijas lauku iezīme? Gribētos jau ticēt, ka lielākā daļa sabiedrības ir kļuvusi atvērtāka, pieņemošāka un empātiskāka. Diemžēl ne tik senie notikumi ar “Mucenieku bēgļiem” parādīja, cik liela sabiedrības daļa tomēr nespēj atmest aizspriedumus un provinciālismu un, ka mums vēl tāls ceļš ejams. Tādēļ prieks, ka ir izrādes, kas pieskaras šīm aktuālajām tēmam. Kopumā saturīga un laba izrāde, kuru iesaku visiem, kas spēj kritiski skatīties gan uz vietējās sabiedrības, gan globālām problēmām.