Aiga Bernsone par izrādi “Ar labu nakti, māt” (17.03.2019.)
Izrāde par dzīves dzīvošanu
90 minūšu garajā izrādē tiek risinātas divu sieviešu attiecības, domstarpības un tik dažādā uztvere par dzīvi un cilvēkam piederošu varu pār to. Visu skatītājam doto laiku ar tēlu palīdzību viņš tiek manipulēts no viena pārdomu grāvja otrā, nepārtraukti meklējot pareizo atbildi un aizstāvot kā vienu tā otru varoni un tās pozīciju. Jautājums tomēr paliek, vai vienmēr ir iesējams atrast par pareizo atbildi, vai ir iespējams atrast viennozīmīgu patiesību par dzīvi, vai varbūt tas vienmēr ir tikai par veiksmīgu argumentāciju?
Mainīgās emocijas ne reizi vien liek aizdomāties, cik patiesībā mēs cilvēki esam gļēvi, kad patiesību slēpjam aiz smiekliem, ikdienas niekiem un klusuma. Mēs baidāmies runāt par īstenību, kas ir klātesoša, bet neredzama. Patiecoties izcilajām aktrisēm ekspresija un humors mijas ar iekšējās pasaules traģisko un trauslo klusumu, kas viss ir pretrunā ar tik visiem zināmo ikdienu, aiz kuras slēpjamies.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Vecāki un bērni, dabas iekārtota sistēma no paaudzes uz paaudzi, kas viena bez otras nevar, bet būt ciešā mijiedarbībā liekas arī nav iespējams. Izrāde paver diskusiju par paaudžu ietekmi vienai uz otru un pagātnes nebeidzamo varu pār tagadnes izvēlēm. Pats galvenais – nejaušība, kas ir ikvienā lēmumā un dzīves notikumā, ir viens no pasaules varenākajiem spēkiem.
Vārdi, darbi un domas šodien gan apzināti, gan neapzināti ir rītdienas pamats, neļaujot novilkt tik trauslo robeža starp palīdzēšanu un iedzīšanu postā. Pasaules notikumu iespaidā mēs ikviens esam savu vecāku sekas. Šī tēma visiem un vienmēr būs aktuāla, jo ikviens no mums ir vecāku - bērnu attiecībās, tāpēc emocionālo iesaisti ar tēliem un izrādes domu spēs izveidot ikviens skatītājs.
Pamata vienība, kas vij izrādi, ir visiem piemītošais egoisms. Vai tas ir nosodāms, ja tam sekojam, bet nav, ja apspiežam? Cilvēks, kas izvēlās rīkoties pēc savām sajūtām, - vai mums katram nav tiesības uz to? To var saukt par egoismu, kad cilvēka rīcība rada sāpes citiem, bet vai otra cilvēka nosodījums un pārmetumi arī nav egoisms, kad neļauj otram rīkoties? Kur ir robeža egoismam un vai tas ir attaisnojams no lēmuma pieņēmēja puses?
Daudzi uzdoti jautājumi pēc izrādes, bet nesaņemtas atbildes. Par cilvēka rokās esošo dzīvību tik varenu un trauslu.