Dace Lauska par izrādi “Pēc Jūlijas jaunkundzes” (31.10.2018.)
/Foto: Daina Geidmane/
Ir taču bijis, tā ka, skatoties filmu vai teātra izrādi vai lasot grāmatu, tevi urdījis nemiers un gribējies it kā to pašu, bet mazliet savādāku. Kāds arī saņemas un savu savādāko vīziju uzliek uz papīra kā dramaturgs Patriks Mārbers. Un Strindbergs ir kļuvis savādāks. Līdz šim redzētajos darbos skandināviska ieturētība tikai ļāvusi nojaust Žanā un Jūlijas jaunkundzē virdušās emocijas, neietērpjot vārdu kārtās. Mārbera varoņiem ir valoda – tieša, nesaudzīga un griezīga. Uz mazās skatuves cilvēciskās kaislības ir kā kaili vadu gali, kas ik pa brīdim sāk dzirksteļot un tu nezini - norims vai aizdegsies. Daiņa Grūbes Džons un Ilzes Ķuzules – Skrastiņas Jūlija plosās emocionāli un fiziski, raujot vienam otru sev līdzi un tai pašā laikā atgrūžot. Un cenšoties otra vājības izmantot savā labā. Džons kāro izsisties no savas kalpotāju kārtas, bet, apzinoties robežas, vienlaikus paniski baidās pārkāpt savai verdziskajai padevībai. Jūlijas jaunkundze, pārkāpjot jebkuras robežas, meklē atbalstu, mīlestību, bet nespēj to ne saņemt, ne sniegt kādam. Kurš kuru? Un vai būs uzvarētājs?
Vide, kurā tiek integrēta izrāde, ir būtiska. Politiskā fona uzdevums ir spilgtināt varoņu emocijas un attaisnot darbības. Vai strādnieku un kungu šķira ir aktuāla 2016. gada Britānijā? Vai Brexit iznākums spēj šķelt sociālos slāņus? Vai šodienas līdzcilvēku seksualitātes izpausmes ir iemesls masveida publiskam fui?
Bet Džona un Jūlijas savstarpējais cīniņš ir skatītāju uzmanības vērts.