Milana Drugoveiko par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (03.12.2019.)
Nepanesami ilgi apskāvieni bija tiešām nepanesami
Šīs izrādes skatītāji dalās divās frontēs: tie, kuriem patika režisora Rolanda Atkočūna darbs, bet pretējā frontē ir tie, kuri jau pēc pirmā cēliena izgāja no Mazās zāles ar lielu sašutumu. Atzīšos, es vēl joprojām nezinu, kurā frontes pusē atrodos.
Noskatoties izrādi, bija tāda sajūta it kā esi pabijis divas stundas pie psihoterapeita, un tev tā kārtīgi “izskalotu smadzeni”. Arī tādām izrādēm ir būt teātra iestudējumos.
Iesākumā šķiet nepierasti (varētu teikt,ka nepatīkami), kad katrs aktieris par savu tēlu runā trešajā personā, bet jau burtiski pēc dažām minūtēm pierodi. Manuprāt, iestudējuma galvenais un vislielākais pluss ir tieši šajā. Katram ir dota iespēja pašam izmantot savu iztēli un iedomāties, kā izskatās notikumi, kādi varētu būt galvenie tēli, Pat tagad, kad jau pagāja dažas dienas pēc izrādes noskatīšanas, es neatceros, kas notika uz skatuves, es atceros tikai to, kādu es biju iztēlojusies situāciju, kura tika izspēlēta uz skatuves. Par to skaļi aplausi režisoram un aktieriem.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Runājot par izrādes saturu, palika tāda sajūta ,ka es varu tikai iedomāties, ka saprotu šo stāvokli, nevis pilnīgi atklāti teikt, ka saprotu.
Katrs no mums kaut kad pamodīsies un pajautās sev pašam: “Nu, ko tālāk?“ Liksies, ka viss dzīvē ir izdzīvots un pārdzīvots, labāki laiki jau sen pārgājuši un tālākajā nākotnē redzam tikai melno caurumu. Izrādē mēģina saprast šo cilvēku psiholoģisko stāvokli un meklē izejas no tā. Nav novilktas striktas līnijas, kas ir labs un kas ir slikts; kā darīt ir pareizi un kā nepareizi. Mūsu eksistence ir tīrā nejaušība. Jādzīvo dzīve, neprasot Visaugstākiem spēkiem, kāpēc mēs dzīvojam. Katram tāpat vajadzēs izdzīvot savu elli, lai mēs sajustu,ka esam dzīvi. Tāpēc mēs atrodamies mūžīgi nepanesamos ilgos apskāvienos.
Aktieru spēle bija tik kvalitatīva, ka, skatoties izrādi, likās, notiek improvizācija. Bija tāda sajūta, ka aktieri uz vietas (ļoti veiksmīgi!) domā, ko teikt, kā reaģēt uz viena otra izdarībām. Tas bija sajūsmas vērts! Artūrs Skrastiņš kā vienmēr ir augstumos, perfekti nospēlēta loma. To pašu var teikt arī par Initu Sondori, Ievu Segliņu un Kasparu Dumburu.
Laikam tomēr esmu tajā frontes pusē, kurā izrāde patika. Pat ļoti.
Kāda būtu Tava elle? Un kāda būtu samaksa par to, lai Tu paliktu dzīvs?