Milana Drugoveiko par izrādi “Purva bērni” (07.02.2020.)
Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, tomēr daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem… /Džordžs Orvels/
Demokrātijas laikos paustā vienlīdzība šodien jau tiek likta zem treknas jautājuma zīmes. Būtībā, kā viss pārējais mūsu laikos. Sabiedrībā nav novilktas striktas robežas starp skaistumu un neglītumu, starp pareizo vai nepareizo. Mēs varam apstrīdēt vispareizākās rīcības no morāles viedokļa, bet stop.. vai morāles vērtības arī nemēdz būt subjektīvas? Cilvēks veido savu telpu, kura ir apskausta ar konkrētām ideoloģiskām nostādnēm. Līdz ar to mainās arī vērtības, sapratne par pareizo vai nepareizo, skaisto vai neglīto jebkuros vēstures laikos. Šādu zemtekstu es saredzēju Toma Treiņa izrādē “Purva bērni”.
Man ļoti negribas ticēt, ka tāda varētu būt “nākotnes vīzija”, bet atliek tikai atcerēties par Džordža Orvela, Reja Bredberija vai arī Ainas Rendas grāmatas “Himna” pravietojumiem. Tad jau var secināt, ka cilvēkiem no 20.gs. otrās puses un līdz pat mūsdienām parādās spilgta tendence paredzēt tik tiešām TĀDU pasaules galu. Nedaudz baisi, bet tomēr nākas atcerēties Čārlza Darvina pausto domu par dabīgo atlasi, kurā cilvēkam būtu jāpielāgojas esošiem apstākļiem, lai… izdzīvotu. Bet lai izdzīvotu, vairs nevajag moralizēt.
Izrādes laikā bija sajūta, ka mani kāds cenšas kaut kā iemānīt. Realitātē - atcerēties visas sazvērestības teorijas, kurās mēģina sadalīt Eiropas politisko telpu starp “labiem puišiem” un “sliktiem puišiem” ; pagātnē - nemelošu, ka pirmā cēliena laikā man bija sajūta, ka režisors man grib pastāstīt ko vairāk par totalitārisma režīmu 20.gs.; vai nākotnē - izrāde kā brīdinājums mums visiem.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Futūrisma fikcijas vai antiutopijas man asociējas ar kvalitatīvu literatūru, bet neasociējas ar teātrim piemērotu literatūru. Galvenokārt tādēļ, ka šāda veida literatūras darbi ir ārkārtīgi intelektuāli, bet teātrī virsroku ņem vienmēr emocijas. Tādēļ pēc pirmā cēliena bija daudz kritušo, kuri pameta zāli.
Ja tomēr izlemsi apmeklēt izrādi, tad ir jāspēj iejusties un izprast šo balansu. Es biju pārsteigta par to, kā aktieriem izdevās šo ārkārtīgi grūto darbu izpildīt cienījami. Man ļoti patika absurda un asprātības apvienojums, kas, principā, arī bija izrādes saldais ēdiens. Šī izrāde pieprasa aktualizēt indivīda vajadzību pēc domāšanas procesa un izvēlēties mūsdienās to, kā kaut ko iekārojamu, nevis ņemt pretī visu, ko mutē bāž. Protams, varētu šķist, ka līdzekļi, ar kādiem režisors un aktieri runā ar skatītāju, ir, maigi sakot, dīvaini, tomēr jāpiekrīt, ka tie bija iedarbīgi.
Jautājums vairāk slēpjas tajā, cik aktuāli ir iestudēt šāda veida izrādes. Pēc izrādes beigām varēja redzēt, ka viedokļi dalījās, tomēr man prieks, ka Dailes teātris uzdrīkstas vairāk par citiem.
Kļuva bail nevis par tādu pasaules galu, kādu to redz Toms Treinis (jo tad jau nekas neuztrauks), bet gan no tā brīža, kad cilvēks uzdrīkstēsies novilkt striktu robežu un pieļaut, ka daži dzīv..cilvēki ir vienlīdzīgāki par citiem.
Un galvenais ir saprast, ka visnepareizākais iesākumā varētu šķist pareizs, bet vispareizākais izrādās nepareizs.