Diāna Auziņa par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (22.01.2019.)
Devos uz izrādi bez jebkādas priekšstatu bagāžas, jo iepriekš nebiju lasījusi Kena Kīzija romānu ar šādu pašu nosaukumu, ne arī redzējusi 1975.gadā uzņemto Miloša Formana filmu ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā.
Sēžot zālē un vērojot visu, kas notiek uz skatuves, ne mirkli nevarēju atslābināties – darbība noritēja tik spraigi, ka 3,5 stundas patiešām aizlidoja vēja spārniem. Nemaz nebrīnos, ka skatītāji izrādes beigās cēlās kājās, lai ar skaļiem aplausiem sveiktu visus aktierus. Iestudējums ir tik suģestējošs un daudzslāņains, ka pēc tā noskatīšanās biju skumju emociju pārņemta un vēlējos pasēdēt klusumā un vienatnē visu pārdomāt. Gribas nosaukt izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” par šī brīža Dailes teātra Lielās zāles PĒRLI.
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša uzburtajā skatuves iekārtojumā izrādes darbība vienlaicīgi norit vairākās tādās kā ligzdās – gan psihiatriskās klīnikas priekšplānā, gan aizmugurējā fonā, no kurienes ik pa laikam atskan kliedzieni, gan māsu kabinetā, gan 2.stāvā, pa kuru veikli pārvietojas Cilvēks-Putns.
/Foto: Gunārs Janaitis/
Patiesībā atainoto izrādes darbību no klīnikas skatītājs var pārcelt uz jebkuru lielāku vai mazāku kolektīvu, kurā netiek pieņemts citādais, atšķirīgais. Izrādes spriedze un konflikts ir starp abiem galvenajiem varoņiem – Artūra Skrastiņa atveidoto Makmērfiju un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas māsu Rečidu. Klīnikā Rečidas ieviestā diktatūra, ko veido stabilitāte un prognozējamība, draud sabrukt līdz ar dumpinieciskā Makmērfija ierašanos. A. Skrastiņa varonis sterili gaišajās ārstniecības iestādes telpās ierodas un pozicionē sevi kā ļoti enerģisku, pat agresīvu personību. To lieliski simbolizē gan pats ierašanās mirklis (Makmērfijs burtiski kā viesulis iebrāžas, strauji pārvietodamies, ātri un skaļi runādams), gan kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas viņam piemeklētais spilgtais tērps pretstatā pārējo neuzkrītošajām drēbēm.
Iestudējumā, manuprāt, nav ne labo, ne slikto varoņu, ir izveidojusies atšķirīgu viedokļu un pārliecības sadursme Rečidas un Makmērfija starpā, kas arī ļauj noturēt skatītāja uzmanību un baudīt izrādi vienā elpas vilcienā. Kaut kādā ziņā Rečidas pārraudzītā sistēma ir tā, pēc kuras zemapziņā visi ilgojas, jo tā garantē drošību, bet otrā pusē ir Makmērfijs, kurš tiecas pēc brīvības un vēlas lauzt pastāvošo, citu uzspiesto kārtību. Makmērfijs ir pieradis darīt un runāt to, ko jūt, un dzīvo saskaņā ar savu sirdi, tā kā to pats grib. Pārējo pacientu acīs Makmērfijs ir kļuvis par elku, par kuru viņi ir sajūsmā un kuram klusībā vēlas līdzināties, jo apbrīno viņa uzdrīkstēšanos, drosmi riskēt un mainīt ne tikai sevi, bet palīdzēt mainīties citiem. Lūzuma moments ir brīdī, kad Makmērfijs uzzina, ka daudzi pacienti šajā klīnikā nokļuvuši brīvprātīgi, jo uzskata, ka nav iederīgi sabiedrībā. Makmērfijam tas nav saprotams, kā cilvēks pats ir spējīgs atteikties no brīvības, ieslogot un pakļaujot sevi citu kontrolējošām metodēm, tādēļ viņš vēlas pierādīt, ka ikviens ir tiesīgs dzīvot tā, kā pats to vēlas un drīkst izteikt un aizstāvēt savu viedokli.
Lielākais absurds ir tas, ka sistēma tomēr salauž Makmērfiju, jo viņa misija ir beigusies. Sarīkojot „atvadu” ballīti, viņš ir ļāvis pārējiem pacientiem uzdrīkstēties kļūt par tiem, par ko viņi jau sen vēlējās kļūt un pat doties prom no klīnikas, lai sāktu jaunu dzīvi. Tādēļ galvenais vadonis vairs nav nepieciešams. Vienīgais Makmērfija klupšanas akmens plānā ir Billijs un viņa salauztā dvēsele, kas liek pieņemt vienīgo iespējamo, taču traģisko izeju. Aktierim Laurim Dzelzītim izdevies radīt aizkustinošu jaunekļa tēlu, kuru pārāk viegli iznīcina par viņu stiprāks pretinieks.
Ļoti uzteicama ir režisora Aleksandra Morfova iecere padarīt visus 23 izrādes personāžus tik pārliecinoši atraktīvus, piešķirot katram savu noteiktu vietu, uzdevumu un mērķi. Tā, piemēram, ar sajūsmu vēroju Toma Treiņa iejušanos Ņižinska tēlā, tikai ar kustībām un sejas grimasēm atainojot savus pārdzīvojumus. Apbrīnojama ir visu aktieru (pacientu) spēja nospēlēt garīgi nestabilas būtnes tik ticami, turklāt nepadarot savus varoņus par apsmiekla objektiem.
Perfekti piemeklēta mūzika šim iestudējumam. Katrs skaņdarbs bija īstajā vietā, sevišķi izrādes beigās skanošā kompozīcija „Mad World”. Atzīšos, tā šoreiz mani ieveda citā dimensijā, piešķirot pavisam jaunu vēstījumu, nozīmi.
Izrādi „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” noteikti nevar nolikt plauktiņā kā izlasītu romānu. Pat vairākas dienas pēc noskatīšanās tā liek domāt un meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kam piemīt tik liela ietekme, lai samaltu cilvēka individualitāti, padarot viņu līdzīgu robotam – bez savas gribas un pašizteikšanās brīvības? Šī izrāde noteikti ir jāredz ikvienam, lai katrs pats varētu izdarīt savus secinājumus. Aplūkotais temats patiesībā ir diezgan smags un rada nomācošu iespaidu, tāpēc tieši šī iemesla dēļ atkārti šo izrādi diez vai vēlēšos skatīties, bet priecājos, ka vismaz reizi man bija iespēja to redzēt.
2 Notes/ Hide
- kkrismarie reblogged this from dailesteatris
- kkrismarie liked this
- dailesteatris posted this