Diāna Auziņa par izrādi “ART” (13.10.2018.)
Gada sākumā noskatoties Jāņa Vimbas diplomdarba izrādi “ART” Latvijas Nacionālajā teātrī ar citu aktieru sastāvu, godīgi sakot, uz Dailes teātri sestdienas vakarā devos, neko īpašu negaidot. Un laikam tieši tāpēc tiku atalgota ar burvīgi vieglu franču izklaidi divos cēlienos – tieši tā, kā bija pieteikts teātra mājas lapā un arī programmiņā.
Iesākumā man gribētos citēt izcilo gleznotāju Vinsentu van Gogu, kurš savā laikā tik precīzi un atbilstoši izrādes tematikai ir teicis: “Nav nekā cita, kas patiesi būtu dēvējams par īstu mākslu, kā māksla mīlēt cilvēkus.” Izrāde jau ir ne tik daudz par mākslu tādā vispārpieņemtā nozīmē, bet par to otru – par cilvēcisko attiecību skaistumu.
Cēlonis visam aizsāktajam ir Serža (aktieris Juris Žagars) iegādātais, pēc viņa draugu domām – nejēdzīgais laikmetīgās mākslas darbs, turklāt – par neadekvāti augstu cenu. Tieši šis nelielais fakts izraisa trīs draugu karstas debates, cenšoties katram pierādīt savu taisnību. Gala beigās strīds vairs nav par gleznu, tiek analizētas visu trīs savstarpējās attiecības, cieņa, draudzība, arī tās cena (cik simboliski!), dodot iespēju katram rīkoties pēc savas sirdsapziņas un netapt par to nosodītam no vistuvākajiem. Manuprāt, šis stāsts ir arī par vīriešu attiecībām ar viņu sievietēm un attiecībām ar pasauli kopumā un attieksmi pret to.
/Foto: Daina Geidmane/
Aktieru ansamblis šai izrādei piemeklēts vairāk nekā ideāls. Šie nav manas paaudzes aktieri, uz kuru spēlētajām izrādēm es ietu itin bieži, taču tieši pēc “ART” noskatīšanās secināju, ka tā bija neaprakstāma bauda – nepilnas trīs stundas vērot Juri Žagaru, Ģirtu Ķesteri un Artūru Skrastiņu šajā iestudējumā. Viņu savstarpējā saspēle un spēja papildināt vienam otru, izceļot katra raksturīgās īpašības, bija tas, kas ļāva sekot uz skatuves notiekošajam ar neatslābstošu interesi. Nenoliedzami – ir ļoti nozīmīgi, kāda bijusi režisora iecere, taču vēl būtiskāk – kā konkrētie aktieri uztver šo domas lidojumu un spēj aiznest to līdz skatītājiem, organiski piepildot Lielās zāles skatuvi, esot tik nelielā skaitā. J. Žagars šoreiz pa īstam šarmēja ar savu nobrieduša vīrieša izturēšanos, Ģ. Ķesteris Ivana lomā sajūsmināja ar talantu pat rupjus vārdus izrunāt tik naivā intonācijā, ka gribot negribot bija jātrauš smieklu asaras no acīm, savukārt A. Skrastiņš Marka lomā valdzināja ar jaunām un interesantām, personīgi man vēl neredzētām rakstura šķautnēm. Un vai gan tāda franču izklaide maz iedomājama bez īstas francūzietes jeb dīvas Marijas Naumovas? Atzinīgām acīm novērtēju Katjas Šehurinas radītos tērpus izrādes aktieriem, bet jo sevišķi M. Naumovas kleitas, ļaujot dziedātājai kļūt eleganti greznai, sievišķīgi graciozai, līganām kustībām pārvietojoties pa skatuvi, veldzējot klausītājus ar ļoti glāsmainu balss tembru. Tieši Marijas dziedātās dziesmas franču valodā aizkustināja sirdi, izraisot vieglu smeldzi, liegas skumjas un gaišas ilgas pēc “tāla Parīzes radio”. Pa vidu kungu kaismīgajām debatēm, Ģ. Ķestera monologam un citām mizanscēnām, atzīšos – es ik pa brīdim gaidīju Marijas atgriešanos uz skatuves. Prātā palikusi epizode, kad Marija, dziedot par “Šērbūras lietussargiem”, uz skatuves ieradās velosipēdā, un visi trīs vīrieši burtiski izkusa pie viņas kājām. Ļoti jutekliska šķita Marijas saspēle ar A.Skrastiņ pie klavierēm. Šampanietis, mūzikas instrumentu spēlējošs vīrietis un noskaņa – tas īpašais mirklis, kad gaiss virmo brīnuma gaidās… kad no viena pieskāriena krūtīs sirds pukst straujāk – kā nobijies putnēns, plaukstā satverts… kad varēja būt, bet nebija…
/Foto: Daina Geidmane/
Mani aprakstītie sižeta risinājumi pierāda, ka režisors Dž. Dž. Džilindžers Mariju Naumovu izrādē “ieviesis” ar nolūku – lai apliecinātu, ka mēs vienmēr esam viens otram līdzās. Arī tad, kad šķietami ir tikai vīrieši, senu draugu tikšanās – ar savu brīžam netveramo un varbūt pat neizjūtamo klātbūtni kaut kur tuvumā ir kāda sieviete – kaut vai tikai domās, sapņos, iztēlē, sarunās, bet vienalga – vīriešu redzeslokā. Lai atbalstītu, sapurinātu, piešķirtu vieglumu drūmās situācijās ar savu sievišķo maigumu. Visiem zināms, ka stipro ik pa laikam vajag līdzsvarot ar daiļumu, lai pasaulē valdītu harmonija. Un sievietei, kā šajā izrādē, pat nekas nav jāsaka – viņa tāpat tika sadzirdēta un saprasta. Aizdomājos – varbūt sievietes uzdevums ir būt vīrieša mūzai un iedvesmotājai? Ar potenciālu iespēju, ka vīrietis, satiekot šādu sievieti, “mainīsies uz augšu”? Tātad, Marija Naumova ir ļoti svarīgs izrādes elements, ja tā vispār drīkst izteikties par dziedātāju, nu jau arī – aktrisi.
Atgriežoties vēlreiz pie izrādes sižeta, jāatzīst, ka aplūkojamā tēma liek skatītājam domāt, atkodējot tajā ieslēpto vēstījumu, salīdzināt ar savu pieredzi, analizēt savas attiecības ar draugiem. Cik daudzi no mums spēj pieņemt ne to, kas atbilst mūsu izdomātajam un sev vien pieņemtajiem standartiem?
Man patiešām patīk šis iestudējums. Visticamāk, absolūti burvīgo aktieru dēļ tas izdevies tik gaumīgs, baudāms, viegli uztveramā franču stiliņā un ar vairākām “odziņām”. Sākumā par katru aktieru izteikto repliku pie sevis klusi smaidīju, bet ar laikmetīgās dejas priekšnesumu šis vīru trio nolaupīja manu sirdi un izrādes 2.cēlienu aizvadīju skaļos smieklos līdz pat asarām un ar nerimstošām ovācijām.
Jasmīnas Rezā sarakstītās lugas nosaukums ir “Māksla’ jeb “Art”. Un tas savā ziņā simbolizē šo Dailes teātra iestudējumu, jo es to no visas sirds gribētu saukt par mākslas darbu. Īstiem mākslas gardēžiem. Paldies visai radošajai komandai – ne tikai jau pieminētajam režisoram, tērpu māksliniecei un aktieriem, bet arī scenogrāfam, horeogrāfei, gaismu māksliniekam un mūzikas konsultantam, kas palīdzēja radīt vajadzīgo noskaņu!