Diāna Auziņa par izrāde “Inde” (23.10.2018.)
Nosaukums tāds, ka šķiet – tiešām izrādē būs atainota, piemēram, slepkavība ar iepriekšēju nodomu un, glābjot galveno varoni, būs nepieciešamība meklēt pretindi.
Patiesībā man to gribētos nosaukt kā izrādi par nesatikšanos un nesadzirdēšanu. Tikai divi galvenie varoņi – Viņš (aktieris Ģirts Ķesteris) un Viņa (aktrise Inese Kučinska). Nepiešķirot saviem varoņiem vārdus, lugas autore laikam vēlējās tādā veidā parādīt, cik šajā darbā aplūkotās problēmas ir vispārināmas un attiecināmas uz jebkuru no mums. Tādas var piemeklēt Edgaru un Kristīni, Kasparu un Lieni, Jēkabu un Agnesi – jebkuru no pāriem, kas bijuši kopā un savas nezināšanas, nemācēšanas, slinkuma vai “strausa politikas dēļ” palaiduši visu vējā, jo šo pāri ir piemeklējušas kopējas bēdas, kopīgs zaudējums, bet katrs no pāra ir izvēlējies tikt pāri šim zaudējumam, samierināties, pieņemt to saskaņā ar savu sirdsapziņu, uz brīdi gan aizmirstot par līdzcilvēku, par savu vistuvāko…
Ienākot Kamerzālē, noskaņu uzreiz radīja it kā atturīgais telpas iekārtojums, kas gan norādīja uz atsevišķām interesantām detaļām – steigā izsvaidītie apģērba gabali, eņģeļa figūriņas un attēli, smiltis un daudz akmeņu. Sevišķi, kad tika ieslēgts matētais, klusinātais apgaismojums ar mazajām spuldzītēm un atskanēja mūzika – tika paspilgtinātas sajūtas, kas kaut kādā liecināja, ka esam ieradušies uz vakara ballīti ciemos pie seniem draugiem. Vēl nezinot, kas slēpjas viņu dvēselēs… Ja nu vienīgi jau iepriekš minētie telpā izvietotie akmeņi varēja raisīt aizdomas, ka viss tomēr nav tik gludi kā izskatās.
Prātā palicis viens Viņa izteiktais teikums Viņai – kāpēc Tu peldies savā izmisumā kā siltā pienā?! Domāju, ka šis teikums (ceru, ka esmu to citējusi precīzi) izsaka izrādes būtību. Viņš ir noguris no Viņas ciešanām. Zaudējumu pārdzīvo abi, tikai sieviete no šīm sāpēm nepavisam negrib un nevar aiziet, jo viņa ar tām ir burtiski saaugusi un, ja nebūs sāpju, nebūs dēļ kā dzīvot, nebūs paša galvenā – dzīves jēgas. Savukārt vīrietis gluži pretēji – no savām sāpēm ir norobežojies, stingri aizverot durvis uz pagātni, pat uzsākot jaunu dzīvi un jaunas attiecības.
/Foto: Daina Geidmane/
Manā apziņā ļoti spilgti šo izrādi raksturoja viena epizode – kad abi aktieri sēdēja katrs savā loga ailē ar mugurām viens pret otru un… nedzirdēja, ko katrs saka. Ne jau attāluma dēļ. Atradās viņi vienā telpā, turklāt bijuši vienas ģimenes locekļi (kas liecina, ka viņiem piemīt vismaz pagātnē kāda vienojoša saite) un viņus norobežoja tikai ķieģeļu siena, bet simboliski viņus šķir daudz fundamentālāka būve par šo sienu.
Laikam grūtākais, ko mums katram nākas pieņemt, bet kas šajā R. Kalniņas iestudējumā “Inde” lielisko aktieru izpildījumā parādījās tik skaudri precīzi ir tas, ka neviens cilvēks mums neko nav parādā. Lai kā mēs censtos “iztaisīties”, ar savām rūpēm vai labvēlīgu attieksmi gribot iemantot kaut kādu īpašu uzmanību – neizdosies. Jo cilvēki ir gatavi otram dot tikai tik daudz, cik pašiem ir resursu. Tieši kā šajā izrādē. Viss bija labi, līdz pāris, kurš iepriekš baudīja saskaņu savstarpējās attiecībās, piedzīvoja zaudējumu. Un tad zaudēja arī paši sevi un viens otru. Jāpiekrīt sen zināmajam teicienam, ka vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras, jo arī šajā iestudējumā, tieši spējā / nespējā tikt galā ar zaudējuma sāpēm tas tik ļoti labi atklājās, parādot, ka katrs no dzimumiem to visu izdzīvo atšķirīgi.