Anna Marta Nordmane par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (29.10.2019.)
Šī izrāde šķita kā svaiga elpa teātrī. Režija bija neierasta – aktieri runāja par sevi (savu tēlu) trešajā personā, aprakstot to, ko dara un kā jūtas, nepieceļoties no krēsla. Sākumā tas, protams, pārsteidza nesagatavotu, tomēr nenoliegšu, ka arī lika vairāk sakoncentrēties uz notiekošo, jo šajos brīžos cita darbība nenotika, bija jāklausās un jāsaprot.
Ja izrādes sākumā šķita, ka nekas īpašs te nav, tad, stāstam attīstoties, kāpa arī manas emocijas, un otrā cēliena vidū, kad K. Dumburs skrēja skatītāju rindās un kliedza, citam skatītājam, iespējams, tas šķita uzmācīgi un skaļi, taču es biju jau tik ļoti saslēgusies ar šo tēlu, ka mani tas ļoti aizkustināja.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Izrāde lika domāt un pārdomāt dzīvi, izvēles, piederību pasaulei, valstij, tautai. Sižets varēja būt ļoti dziļš vai diezgan virspusējs, un tas šoreiz atkarīgs no skatītāja, cik ļoti tas atdevās stāstam un sarežģītajām tēmām, kuras tika risinātas. Režisors, uzkrītoši jaucot kopā jaunas tehnoloģijas ar vēstures notikumu atskaņām un dažādu stilu kostīmiem, manuprāt, mēģināja parādīt, ka visas šīs problēmas un pārdomas iet līdzi laikam un tas nav stāsts par toreiz vai tagad. Tas ir stāsts par dzīvi, tās smagumu, trauslumu, beigām.
Kopumā man patika. Šī bija kārtējā domājamā izrāde, kas ir tieši manā gaumē. Aktieri savu darbu izdarīja godam, un visiem četriem es noticēju. Mīnuss šajā iestudējumā man personīgi bija dziedāšana, kas nudien griezās ausīs, bet es ceru, ka tas bija izņēmuma gadījums ar slikti noregulētu skaņu, kā arī izrādes nosaukuma pārlieku liela izmantošana. Brīdī, kad izrādes laikā sadzirdu tās nosaukumu, tas mani momentā atsit atpakaļ. Nesaprotu, kādēļ režisori neļauj skatītājam pašam nonākt pie šīm atziņām un salīdzinājumiem, kādēļ nosaukumi ir jāpaskaidro?
Šis gan, protams, ir tikai man viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!