Armands Kalniņš par izrādi „Kaisles vilciens” (21.09.2018.)
Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire), kā šo nosaukumu „romantiskāk” tulkoja agrāk (tiešāku nosaukumu padomju laikā, visticamāk, nevarēja izmantot), ir bieži, varbūt pat pārāk bieži iestudēta luga Latvijā. Leģendārajā Jaunušana iestudējumā Antras Liedskalniņas Blanša, protams, bija un viņai vajadzēja būt cēlai, kaut gan,- „no ceļa nogājušai” (nebija iedomājams, ka toreiz varēja kaut kas tik nepievilcīgi tiešs parādīties uz „padomju skatuvēm”, kaut, kā toreiz attaisnojās, kritizējot buržuāziskās dzīves īstenību šausmīgajā ASV, turklāt iestudētājiem varbūt nozīmīgs bija arī sapnis par garīguma nesējiem „aristokrātiem” kā pretnostatījums garīgi visai primitīvam darbarūķim). Saprotams, ka ir vēlme populāru, daudzreiz iestudētu lugu interpretēt citādi, kā to saprot režisors, ja šķiet, ka jābūt citādi (tā teikt, „notraukt putekļus” un piezemēt, tuvāk realitātei).
/Foto: Daina Geidmane/
Jaunās izrādes, kuru ļoti skarbā stilā iestudējis Regnārs Vaivars, nosaukums būtu vēl tiešāk norādāms, kaisli nomainot ar kādu no dziņu apzīmējumiem. Režisora iestudējumi nekad nav bijuši tradicionāli, viņš ir meklējis lugu norišu un raksturu būtību, parasti (bet ne vienmēr) sekmīgi, dažkārt būtiski mainot lugas norises. Šīs izrādes koncepcija pārliecina, tās tēli ir viens par otru „sliktāki”/daudzveidīgāki (katram piemīt kāda liga), toties tādi, kurus (vai līdzīgus) esam, iespējams, satikuši savā dzīvē.
Šajā traktējumā visi izrādes tēli ir interesanti. A.Krasovskas Blanšai tā ir pēdējā kauja (pārāk daudz sagrāvju bijis viņas dzīvē), kas gan nenāk ar uzvaru, jo G.Grāveļa Stenlijs ir izturīgāks - viņš ir bijis vairāk pazemots un līdzšinējās dzīves laikā jau pie tā pieradis, tātad viņa izvēle ir skaidra – vai nu atmaksāt pāridarītājiem/apdraudētājam „simtreiz” (visu konfliktu gadījumos) un, kaut nežēlīgi, tomēr izkarot jēdzīgāku vietu dzīvē, jebšu visu zaudēt, arī ģimeni, kura varbūt ir ļoti parasta, vairāk kaislē pamatota, ne jūtās. Kopīga dzīvošana ar Blanšu Stenlijam un I.Florences Stellai (lieliski veidota loma, tā būtiski paplašina priekšstatu par aktrises iespējām - plašo ampluā diapazonu) nesanāks, jo Blanša Stenlijā provocē vardarbību (gribot uzvarēt?), pavedinot. Tomēr Blanša tiek pazemota (jo šoreiz tā vienlaikus ir gan kaisle, gan cīņa par varu). Ļoti interesantu Miča, ļoti vienkārša puiša raksturu izdevies radīt Kasparam Zālem, kuram Stenlijs ir gan pieredzējušāks draugs, gan kā tēvs (bez citiem Mičs neko nespēj). Līdz ar to visas Stenlija rīcības viņam ir kā paraugs, arī vardarbība (viņu vienmēr kāds vadīs - māte, Stenlijs, būtu pārvaldījusi Blanša, ja vien izdotos savaldzināt). Visu tēlu sarežģītās un samežģītās attiecības atsegtas skaidri. Iestudējuma fināls ir loģisks.
Jauki, kā var lasīt kritiķu zibenīgajās atsauksmēs un recenzijās par citām izrādēm (jau kopš E.Olbi "Kam no Vilka kundzes bail?“ laikiem, kas savulaik tika atzīta par gada labāko izrādi), Regnāram Vaivaram ir savs kvēlu cienītāju loks, kas atsaucīgi uztver režisora iestudējumus. Tas stiprina un, domājams, atraisa.
Tenesija Viljamsa lugu klāsts ir apjomīgs, dažas tiek iestudētas regulāri, citas zināmas tikai pēc to satura atstāstiem vai citas publiski pieejamās informācijas. Cik jauki būtu, ja mūsu teātros mēģinātu iestudēt arī citas, mazāk zināmas Viljamsa lugas.