Par to, kāds bijis ceļš uz šīs lomas debiju Vīnes Valsts operā, kā sapņu komandai klājies iestudējuma procesā un kādu redzam žanra nākotni, Elīna Garanča atklāj ekskluzīvā sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi.
Gunda Vaivode: Mūsu saruna notiek 24. janvāra rītā, kad aiz muguras tev jau trīs "Aīdas" izrādes, un šovakar šajā sērijā gaidāma pēdējā. Tavs ilgi lolotais sapnis – Amnerisa – beidzot ir piepildīts. Vai Vīne ir pateicīga un laba vieta lomas debijai?
Elīna Garanča: Man šķiet, ka Vīne visiem latviešiem ir īpaša pilsēta. Tie, kas uz šejieni atbrauc, vienmēr jūtas ļoti jauki un mājīgi. Vīnes opera man pašai ir īpaša ar to, ka šis ir mans pamata teātris: nu jau šeit esmu nodziedājusi apmēram 165 izrādes, ar ļoti daudzām partijām esmu šeit debitējusi, un savā ziņā tā ir tāda likteņa ironija, ka arī ar Amnerisas lomu debitēju tieši šajā teātrī, jo pandēmijas dēļ tika atcelti divi citi iestudējumi, bet nu – acīmredzot tā tam bija jānotiek. Ar šo debiju man noslēdzas simbolisks divdesmit piecu gadu cikls, tāds liels riņķis, jo
1998. gadā, kad uz šejieni atbraucu kā tūriste, kā studente, gatavojoties Belvederes konkursam, Vīnes opernamā skatījos tieši šo iestudējumu: Amnerisas lomu toreiz dziedāja Dolora Zažika (Dolora Zajick), un es, divdesmit viena gada vecumā, pie sevis nodomāju: ja kādreiz varētu uz šīs skatuves kaut vai korī vai mazā lomiņā pastāvēt un padziedāt, lai izbaudītu – kā tas ir… Un tagad, pēc 25 gadiem, šajā pašā iestudējumā piedzīvoju debiju Amnerisas lomā…
Vīnē, tāpat kā Milānā, visi zina, kā vajag dziedāt?
(smejas) Vairāk vai mazāk – jā. Vīnes publika ir īpaša ar to, ka jebkādās kombinācijās noklausījusies visas lielās megazvaigznes un labos dziedātājus arī tad, ja varbūt vakars nav bijis tik veiksmīgs. Laikam tiešām tā ir, ka
visi šeit zina, kā vajag: izstāstīt pa īstam nevar, bet nu – viedoklis katram ir, un tad nu to arī attiecīgi vai nu starpbrīdī, vai pēc izrādes viens ar otru pārrunā…
Bet Vīne ir īpaša pilsēta, un arī šī opera man ir īpaša. Esmu ļoti priecīga, gandarīta un laimīga, ka ar šo partiju debitēju tieši šajā teātrī.
Verdi – šobrīd sirdij tuvākais
Tu esi "izplunčājusies" pa dažādiem autoriem un stiliem: izdzirkstījusi Mocartā un Rosīni, izpeldējusies bel canto laivās, ienirusi Vāgnera dziļumos gluži kā amfībijā. Ar ko tu varētu salīdzināt Verdi?
Verdi ir ārkārtīgi talantīgs, fenomenāls dramaturgs un perfekti pārzinājis cilvēka balss iespējas. Viņš ļoti palīdz veidot dramaturģiju: uznācienam viss ir sagatavots – pirms tam un pēc tam radīta vide, lai konkrētā ārija, skats vai duets izceltos. Šī iekšējā dramaturģija ļoti palīdz dziedātājam, lai izveidotu partijas. Savulaik ļoti sapņoju tieši par Verdi repertuāru, lai gan mecosoprānam tik daudz partiju viņš nemaz nav uzrakstījis, tā ka Amnerisa ir kaut kāda pilnīga "Idée Fixe" un ideāls, ko dziedātāja varētu sasniegt. Tāpēc vienmēr esmu teikusi: ja nodziedāšu Amnerisu, dziedāšanu varētu arī beigt, jo esmu sasniegusi visu, ko gribēju sasniegt. Bet tiešām – ir šobrīd kaut kāds jauns posms, jauns pilnbrieds un jauna vokālā attīstība – tā ir pasaule, kurai jūtos piederīga. Vāgnera mūzika ir brīnišķīga, bet Vāgners man liekas tāds rezervēts, distancēts, novērojošs, bet itāļu opermūzika, īpaši Verdi, ir tas, kurā tev liekas, ka tu kā mākslinieks kaut ko radi tieši konkrētajā mirklī, šeit un tagad esi aktīvs spēles dalībnieks.
Tieši temperaments, mūzika, tās iekšējais dramatisms un kulminācijas, kas raksturīgas Verdi mūzikai, – tieši to savai sirdij jūtu vistuvāk.
Vāgners prasa lielu spēku, bet man šķiet – tur var arī mazliet paslēpties, kamēr Verdi ir ļoti atkailināts: jābūt milzīgai precizitātei, lai dziedātājs sevi nopozicionētu. Viss kā uz delnas!
Es viņus abus varētu salīdzināt tā: Vāgnera operās dziedātājs ir viens no orķestra dalībniekiem – ir vajadzīga izturība, pat vairāk psiholoģiska, jo viņa operu gadījumā vakars ir ārkārtīgi garš – tu nedrīksti atslābt. Ja mēs paskatāmies kaut vai uz to pašu Kundri vai Venus, ko pašlaik gatavoju – Vāgnera dziedāšana ir diezgan vienmuļa. Tev nav dots laiks, lai taisītu fioritūras un dažādi vokāli izdziedāties.
Stilistikas un arī vokālās tehnikas ziņā vissarežģītākais tomēr ir un paliek bel canto. To es tagad, izmēģinot šos visai dažādos stilos, varu viennozīmīgi apgalvot, jo tur ir visvairāk tehnisko precizitāšu un variāciju, kas dziedātājam jāpārvalda.
Vāgnerā ir tā: kā nostājies, tā arī dziedi vienā manierē. Protams, jābūt zināmai tehniskajai varēšanai un tehniskajiem paņēmieniem, bet, ja tu to esi sapratis, tad patiesībā nemaz tik ārkārtīgi sarežģīti Vāgneru dziedāt nav. Tas ir tāds vairāk izstiepts fizisks, vienmuļš darbs.
Verdi savukārt ir ārprātīgi fizisks, psiholoģisks un emocionāls. Ar izteiktu iekšējo dramatismu, kur tev iekšā notiek ārprātīga cīņa! Lai tu sev nenodarītu pāri, tā enerģija, kas rodas gan no orķestra, gan uz skatuves, ir kaut kā jānovada. Ar balsi to var izdarīt tikai dažus procentus, jo savādāk balsi vari arī pārkliegt, bet tā enerģija kaut kur ir jānovada.
Pēc šādām izrādēm, piemēram, Eboli partijas "Donā Karlosā", man fiziski sāp gan kāju muskuļi, gan dibena muskuļi, gan muguras muskuļi, jo enerģija tik nenormāli sakoncentrēta! Tieši iekšējā degsme, kura notiek šeit un tagad. Verdi mūzikā tu dedz šeit un tagad. Tu pats esi vulkāna izvirduma centrs, pats kodols.
Tā ka viņi abi – gan Vāgners, gan Verdi – ir ļoti aizraujoši, bet temperamenta ziņā Verdi man tomēr ir tuvāks.
Kādas cilvēciskās krāsas tev Amnerisa pieprasa atšķirībā, piemēram, no Eboli vai citām lomām?
Šajās dramatiskajās partijās, kas dažreiz ir ļoti riebīga rakstura dāmas, izjūtu tādu kā pienākumu meklēt sievišķību, jūtīgumu un trauksmi. Jā, man ir ļoti svarīgi šajās raganiskajās "bābiņās" atrast jūtīgumu un trauslumu!
Ir pierasts redzēt Amnerisas, kas no sākuma līdz beigām ir dusmīgas. Bet man liekas, ka arī šai partijai vajadzīgs gan jaunavīgums, satraucošs, nezināms sākums, gan izmisums, kas nāk pašās beigās. Ja tā paskatās, Verdi, protams, kaut raksta ļoti daudzus pianissimo, orķestris ir skaļš, bet vienalga – emocijai vai izteiksmei jābūt pianissimo! Un tas iedod daudzveidību. Amnerisai jānoiet milzīgs ceļš duetos un ansambļos līdz ārprātīgam izmisumam ceturtā cēliena beigās. Vai arī – kopsavilkums piektā cēliena beigās, kad Aīda un Radamess tiek iemūrēti. Tāpēc cenšos ne tikai dramatiski, bet arī ļoti romantiski izdziedāt viņas muzikālo materiālu.
"Celeste Elina"
Kāds recenzents, vērtējot Aīdas izrādi Vīnes Valsts operā, pārfrāzējot Radamesa āriju "Celeste Aida", savam atskatam uz izrādi bija uzlicis virsrakstu "Celeste Elina". Dievišķā Elīna. Ja nemaldos, tu pati reiz izteicies, ka patiesībā šīs operas nosaukums varētu būt nevis "Aīda", bet "Amnerisa".
Bet tā arī esot bijis ieplānots! Tā tiešām bijis paredzēts. Ja tīri dramatiski paskatās, ko Verdi savā operā sarakstījis šiem raksturiem, tad tiešām visgarākais ceļš ejams tieši Amnerisas raksturam: viņa ir iemesls, kāpēc visa šī drāma beigu beigās arī notiek. Gan ārijās, gan duetos un ansambļos tieši Amnerisai ir visgarākais, viskrāsainākais, visbagātākais ceļš! Tajā pašā laikā esmu priecīga un gandarīta, ka esmu mecosoprāns, jo pirmajās rindās stāvēt man negribas – man nepatīk tas spiediens un emocionālā presēšana, ar ko jārēķinās galvenajai dīvai: mīlas skatā visi gaida augšējo "do", un tieši šī atbildība man nav nepieciešama... No tās esmu laimīgi izvairījusies, jo kā mecosoprāns esmu numur divi vai numur trīs. Bet man patīk vienam otram drusciņ pakutināt pēdiņas – vai nu soprānam, vai tenoram. (smejas) Bet Amnerisas partija tiešām ir fantastiska… Tie draugi un mūzikas mīļotāji, kas nāk uz "Aīdu", visi kā viens vienmēr apgalvo – visi gaida ceturto cēlienu un Amnerisas uznācienu.
Kas šajā lomā ir tavs kroņa numurs?
Līdz ar to, ka Amnerisai nav uzrakstīta neviena konkrēta ārija, kroņa numurs ir ceturtais cēliens – tiesāšanas skats. Tas arī ir tas galvenais uzdevums – to izdziedāt. Jo Amnerisā mīt ne tikai mīlestība, ne tikai greizsirdība, ne tikai naids un ne tikai lāsts – emocionāli viņa tik tiešām tiek saraustīta tūkstoš gabaliņos. Un būtiska ir tieši spriedze, kura jāizpilda – ansamblis sarakstīts divos posmos. Ir gan arī ārkārtīgi liels, skaists duets ar Radamesu, bet tās vēl nav beigas. Tur faktiski sākas iekšējais monologs, kas beigās uzsprāgst vēl vienreiz, bet pavisam citā līmenī.
Šis iestudējums nav jauns – tas ir 1984. gada iestudējums. Pagājuši jau 38 gadi, režisors ir Nikolā Žoels (Nicolas Joel). Bet stāsts ir nemainīgs: par mīlestību, par varu, par nodevību, arī par dzimtenes mīlestību. Bet kā stāstu maina – vai varbūt arī nemaina – konkrētais laiks, konkrētie apstākļi, kādi mums ir šobrīd apkārt?
Nez kāpēc mūsdienu interpretācija operiestudējumos daudz interesantāka šķiet režisoriem un kritiķiem – viņi ļoti bieži mēģina vilkt paralēles ar mūsdienām.
Bet mums, dziedātājiem, ir tik plašs repertuārs: ir gan franču, gan itāļu mūzika, kas tapusi gan 16., gan 18. un 19. gadsimtā; mums ir stāsti, kas ir izdomāti, un stāsti, kas ir vēsturiski apstiprināti… Līdz ar to katrā no šiem stāstiem ievilkt ikdienu nav iespējams. Arī muzikāli un dramaturģiski ļoti daudzas lietas rakstītas tieši konkrētajam periodam vai ar ideju, lai izceltu šo periodu.
Piemēram, tikko biju ar "Aīdas" iestudējuma tapšanu saistītā pasākumā, kur viens eģiptologs stāstīja par savādām sakritībām: ka ik pa simt gadiem notiek daudzi atklājumi tieši par Ēģipti: 1922. gadā atklāja Tutanhamona kapenes, bet 1822. gadā atklāja sistēmu hieroglifiem, kā tos izlasīt, – tātad pagājušajā gadā šim atklājumam bija 200 gadu jubileja.
Tā ka zināma mistērija tajā visā ir, un mums kā māksliniekiem gribas šo mistēriju izbaudīt uz skatuves. Mīlas stāstiem jau robežu nav ne vietas, ne laika ziņā: greizsirdība ikdienas dzīvē raksturīga jebkurā gadsimtā. Mēs kā mākslinieki uz skatuves mēģinām izdzīvot konkrēto dzīvi ar tiem piedāvātajiem materiāliem, kas nu mums ir iedoti, – vai nu tie ir kostīmi, vai mūzika, vai partneri. Katrs no partneriem spēlē savādāk. Vai tiešām mums vajag visur vilkt paralēles ar to, kas notiek mūsu ikdienas pasaulē?
14 kilogramu smags tērps
Šajā iestudējumā esat ielikti diezgan tradicionālos apstākļos.
Jā. Ja paskatāmies uz laiku pirms 40 gadiem un uz dziedātājiem, kas tolaik dziedāja šo repertuāru, tad pēdējo 40 gadu laikā teātra režija ir ļoti mainījusies! Tas, ko no dziedātājiem pieprasa šobrīd, salīdzinājumā ar to, ko prasīja pirms 40 gadiem, ir kā diena pret nakti! Vairs nevar krist uz ceļiem, rāpot pa trepēm, kamēr dziedi vissmagāko āriju – tas vienkārši fiziski vairs nav iespējams. Protams, arī enerģija un spēka potenciāls mainās atkarībā no tā, vai tev ir četrdesmit plus, trīsdesmit plus vai piecdesmit plus. Šis iestudējums ir ļoti minimālistisks...
To nu gan es apšaubu, jo daži teikuši, ka par šiem līdzekļiem varētu uztaisīt pat trīs iestudējumus. Kas ar to domāts?
Ar to ir domāts, ka nepieciešami astoņi lielie kravas auto, kuros salikt visas dekorācijas.
Bet jāsaprot, ka "Aīda" vispār ir ārkārtīgi dārgs pasākums! Ja padomājam kaut vai par Triumfa marša skatam nepieciešamo kvantitāti cilvēku ziņā: visi baleta mākslinieki un statisti, koris. Tas ir milzīgs pasākums!
Kā dziedātāji šajā operā esam četri pieci vadošie, tādā ziņā tik lielas atšķirības ar kādu citu operu nav. Bet, ja padomājam, piemēram, par Aīdas iestudējumu "Arena di Verona" Veronā – Triumfa maršs ar lielajiem zirgiem un ratiem… Protams, tas ir ārkārtīgi dārgs uzvedums! Tai pašā laikā – ja reducējam uz to, ko dara divi cilvēki uz skatuves…. Jā, ir skaistas dekorācijas, bet vispār sadzīve ir ļoti minimālistiska salīdzinoši ar to, kā iestudē mūsdienu režisori.
Tavai Amnerisai ir tāda interesanta galvas rota...
Man ir vairāki kronīši, skaistas stīpiņas. Lielajā Triumfa marša skatā ir arī tās skaistās cepures, pat nezinu īsti, kā tās pareizi sauc.
Esmu visa zeltā ietērpta... Viens fans bija ierakstījis, ka man ļoti piestāv šādas kleitas, un viņš gribētu, lai es arī ikdienā tādas valkātu. (smejas)
Nav smagi?
Nav tik traki. (..)
Smagākais tērps man bijis "Roberto Devero" iestudējumā Ņujorkas Metropolē. Mums bija tālaika kostīmi, un visa padarīšana kopā svēra četrpadsmit kilogramus – bija gan kleita, gan kroņi. Te nav tik traki. Te ir maigas zīda kleitas, peņuāri, kurpes bez papēžiem – ļoti ērti...
Jums esot arī dziedātājiem draudzīgs diriģents - Nikolā Luizoti (Nicola Luisotti).
Diriģents Nikolā Luizoti vispār ir fantastisks cilvēks ar to, ka viņam ir neizsakāmi pozitīva aura un viņš visu laiku ir laimīgs! Viņš ir priecīgs visu izrādes laiku! Ja arī kaut kur kaut kas nesanāk, nav viņa dusmīgā ģīmja un saviebto grimašu. Viņš ir ārprātīgi pozitīvs! Turklāt kolosāli dzied! Mēs jau teicām, ka vispār viņam vajadzētu sākt dziedāt, jo tā dēvēto kavalieru baritonu ir ārkārtīgi maz un viņam tiešām ir fantastiska balss... Pats Nikolā, tāpat kā maestro Muti, savulaik bijis pianists un koučs dziedātājiem, līdz ar to viņš jūt, saprot, atbalsta un izdarīs visu iespējamo, lai tu kā dziedātājs vari savu āriju, skatu vai duetu nodziedāt vislabākajā kondīcijā. Bet tajā pašā laikā viņam ir diezgan dzelžaina roka: ja gadījumā kaut kas neiet kopā, ar visu savu pozitīvismu viņš tomēr paņems un tevi pavilks. Ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks! Viņš man ļoti daudz ko stāstīja tieši par attiecībām starp Aīdu un Amnerisu, jo dievina šo operu. Viņš arī nāk no īstām itāļu mūzikas tradīcijām – ļoti daudz padomu un ieteikumu viņš man devis, kas bija vajadzīgi tieši debijai.
Tas laikam vēl nav gadījies – vismaz starp vīriešiem – ka dzied un diriģē reizē.
Mēģinājumos, kad viens vai otrs nebija atnācis laikā vai kaut kas nebija īsti saplānots, Nikolā pats izdziedāja gan Radamesu, gan visus pārējos vīriešu tēlus. Viņu varētu ierindot kaut kur pa vidu starp Hvorostovski un Ludoviku Tezjē. Fantastiski skaists baritona tembrs!
Zelta kvartets
Operas intendants Bogdans Roščičs, manuprāt, paveicis unikālu darbu, sapulcinot šajā sastāvā trīs superzvaigznes, un arī visi pārējie lomu atveidotāji ir ļoti pieklājīgā līmenī. Kad jums tika izteikts šis piedāvājums? Tas taču droši vien ir ilgākus gadus veidots projekts, lai sapulcētu kopā Annu Ņetrebko kā Aīdu, Jonasu Kaufmani kā Radamesu un tevi kā Amnerisu. Amonasro ir Luka Salsi.
Kā jau teātrī, viss tika plānots četrus piecus gadus pirms tam, jau pirms pandēmijas šī ideja tika pacelta un faktiski arī nostiprināta. Pa vidu pasauli skārušas ļoti daudzas izmaiņas, dažas lietas sašūpojās – kas dziedās, kas nedziedās, bet tad nu beigās balsu un dziedātāju ziņā sava veida vēsture acīmredzot bija jāuzraksta un jāieraksta… Ja paskatāmies, piemēram, uz tā saucamo zelta kvintetu vai zelta kvartetu pirms divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit gadiem – bijis Domingo un Freni, Tebaldi un Korelli un tā tālāk.
Acīmredzot arī mūsu paaudzei gribējās sapulcināt tādu sastāvu ar dziedātājiem, kurus uzskata par mūsu paaudzes zelta kvartetu un veltīt tam vismaz vienu lielu iestudējumu – šajā gadījumā tik nozīmīgu operu kā Verdi "Aīda".
Vismaz Latvijā klausītāji tevi ļoti augstu novērtējuši arī tavas attieksmes dēļ, domājot par visiem notikumiem, kas šobrīd satricinājuši pasauli. Ļoti labā atmiņā ir Eiropas koncerts, kas notika "Lielajā dzintarā". Vai arī šobrīd tev nākas atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas saistīti ar izrādes komandu, piemēram, ar Annu Ņetrebko?
Mēģinājumi ir bijuši, bet vispār teātris šajā konkrētajā situācijā ir norobežojies un acīmredzot apzināti arī mūs visus pasargājis, jo ierastais interviju skaits ir pilnībā likvidēts...
Tad jau mums ir ekskluzīva iespēja tevi intervēt!
Jā… Domāju, ka teātris patiešām negribēja ļaut politiskajai situācijai pārņemt vēsturisko muzikālo situāciju, un tāpēc norobežojas no visa. Decembrī izziņotās sankcijas vēlreiz ļoti daudz ko sašūpoja arī šeit. Bet ar visu to, kas nu mēs katrs esam, kādai tautībai piederam… Konkrētajā situācijā Annai Ņetrebko ir arī Austrijas pase, viņa nu jau daļēji ir arī austriete. Domāju, tieši tas arī bija iemesls, kāpēc viņa palika dziedāt Vīnes operā.
Bet tas nenozīmē, ka izrādes pagājušas klusi, jo katru reizi pirms izrādes ir protesti – ir ļoti dažādi viedokļi par iemesliem, kāpēc dzied viens vai otrs, bet es savu nostāju par notikumiem neesmu mainījusi, un mana pozīcija ir tāda, kāda tā ir. Konkrētajā mirklī koncentrējos tikai uz savu profesionālo varēšanu. Kas notiks nākotnē, to mēs neviens nezinām.
Bet varu pateikt tikai to, ka šis dziedātāju salikums, kas mēs šeit esam, ir unikāls, un domāju, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
Dziedātājs vairs nav galvenais
Bogdans Roščičs (Bogdan Roscic ) nu jau vairākus gadus ir Vīnes Valsts operas intendants. Kādu tu redzi Vīnes operas stratēģiju, salīdzinot ar citām Eiropas vai pasaules operām? Kurš teātris tev šķiet interesants, un vai ir kādas zīmīgas tendences, uz kurieni iet operas māksla?
Jāatzīst, ka skats ir diezgan bēdīgs, jo
pašlaik ļoti daudzi intendanti mēģina sevi nolikt pirmajā vietā un uzskata, ka bez viņiem šis teātris nevar eksistēt. Varbūt tā ir greizsirdība, varbūt lielummānija, bet ir tāda jocīga sajūta, ka dziedātāju mēģina izkalpināt un neļauj būt tam, kas viņš ir. Lai arī tieši viņš ir galvenais iemesls, kāpēc publika nāk uz operu.
Līdz ar to, ka ikdienā sazinos gandrīz ar visiem teātru direktoriem vai nu e-pastā, vai satiekoties, ir ļoti interesanti paklausīties, ko katrs no viņiem domā gan par sevi, gan dziedātājiem. Ļoti daudzi teātri, arī Ņujorkas Metropoles teātris, reducējis zvaigžņu sistēmu un ļoti maz aicina viesmāksliniekus. Līdz ar to mazinājies publikas apmeklējums un interese par opermūziku, jo lielākajai daļai skatītāju modernie iestudējumi ir apnikuši, tāpat kā dziedātājiem. Tā saucamā smadzeņu skalošana, kas notiek sešu nedēļu laikā… Ar visu to, ka dziedātājs tiek pārliecināts, ka murgainais iestudējums ir baigi foršs, sajūsmu publikā tas nerada. Tajā pašā laikā
teātra vai koncertzāļu intendanti mēģina izsist cauri savas ambīcijas. Līdz ar to mēs kā dziedātāji nu jau sajūtamies kā trešās šķiras darbinieki. Es to saku, nevis kritizējot trešo šķiru, bet vienkārši tādā ziņā, ka dziedātājam operteātrī diemžēl vairs nav galvenā nozīme, un tas man liekas absurdi. Acīmredzot pandēmija radījusi ļoti daudzas izmaiņas.
Ne jau viss, ko spēlēja arī pirms 15 gadiem, bija fantastisks un skaists, bet kovids savā ziņā ieviesis zināmu aprēķinu: ļoti daudzi teātri skatās, vai tiešām visi jauniestudējumi ir vajadzīgi, vai ir vajadzīgi milzīgie sastāvi – varbūt pārslēgties uz sezonālajiem darbiem. Notiek daudzas izmaiņas. Man paveicies ar to, ka es kā brīvmāksliniece nevienam nepiederu un varu izvēlēties. Protams, arī man kā mammai parādās citas prioritātes – meitenes aug un jauniestudējumi mani vairs īpaši neinteresē. Arī fiziski es to vienkārši vairs negribu. Visskumīgāk pašlaik ir Metropoles operai Ņujorkā, jo tai ir ārkārtīgi grūti pārdot biļetes. Varbūt tiešām tā ir vadības nesaprašana vai nevēlēšanās atzīt, ka Metropoles operas vēsturiskie panākumi vienmēr bijuši saistīti tieši ar dziedātājiem. Viņi bijuši šī opernama galvenais vilcējspēks.
Bet kāpēc tā vairs nav?
Nevar īsti saprast. Varbūt tāpēc, ka cilvēki mēģina pāriet uz šoviem un cer vai nu uz operas repertuāra nozīmīgumu un nesaprot, ka tieši Metropoles operai ar fantastisko akustiku un vēsturi nepieciešama tieši dziedātāju bāze. Jo Amerikā ir gan Brodveja, gan dramatiskais teātris, gan balets, arī kino.
Ko Ņujorkas Metropole piedāvāja gadu desmitiem? Tās bija balsis, un ne jau tikai amerikāņu, bet tieši Eiropas balsis: Kallasa, Korelli… Visi lielākie, svarīgākie operdziedātāji šeit dziedājuši, tāpēc opernamam šobrīd ir ļoti lielas problēmas. Tur patiešām ne visai pareizi ir sadalītas prioritātes.
Viņi dziedātājiem rada neizdevīgus nosacījumus?
Piemēram, ļoti daudziem dziedātājiem tika samazināti honorāri. Labi, operā ir arodbiedrība. Bet konkrētajā situācijā Metropoles operā brīvajiem dziedātājiem arodbiedrības nav! Un ja dziedātājam no Eiropas jābrauc dziedāt Metropoles operā, no honorāra jāsamaksā 61% nodokļos, jāapmaksā dzīvoklis, lidmašīna un vēl dzīvošana, tad rezultātā var iznākt mīnusos braukt uz Metropoli dziedāt – un vēl piemaksāt, lai tu varētu šeit dziedāt. Ļoti daudzi cilvēki izvēlējušies to nedarīt.
Tas droši vien bija arī kovidlaiks, kas ieviesa savas korekcijas.
Savā ziņā ir absurdi arī tas, ka, piemēram, mums, dziedātājiem, ļoti daudzi skatītāji no publikas prasa, kāpēc dziedam tādā vai tādā iestudējumā… Bet mums jau īsti nav teikšanas. Atnākam uz pirmo koncepcijas mēģinājumu, visa produkcija jau ir apmaksāta, audumi un kostīmi jau gandrīz izstrādāti, skatuviskā bilde gatava. Neviens neko mums neprasa.
Kad atnākam uz pirmo koncepcijas mēģinājumu, lielākoties pirmajās piecās desmit minūtēs ir skaidrs, kādā purvā vai nepurvā būs ar šo produkciju… Un tad, kā es saku, notiek smadzeņu skalošana: trīs, četru, piecu nedēļu laikā režisors katru dienu tavās smadzenēs "lej savu zupu", un beigās tu jau kā Stokholmas sindromā sāc noticēt, ka vispār jau viss ir baigi labi – līdz mirklim, kad notiek pirmizrāde, cilvēki protestē un kliedz "Bū!"
Bet tā nav dziedātāju vaina, ka šāda produkcija radīta!
Dziedātāji jau parasti visbiežāk saņem uzslavas. Tos "Bū!" saņem režijas komanda.
Bet jājautā, kas šo produkciju ir pieņēmis, kas to atbalsta un kas to finansē! Galu galā sanāk tā: no arhīviem izvelk iestudējumu, kā, piemēram, "Aīdu" no 1984. gada, kur nav ne režijas koncepta, ne kaut kādas superinstalācijas vai video, un notiek elementāra, emocionāli dramatiska dziedāšana – cik nu katram cilvēciņam uz skatuves ir viņa personības un aktieriskā talanta, tik viņš arī dod, un ar to arī pietiek.
Tieši tāpēc tā sapņu komanda arī vajadzīga. Diemžēl konkrētajā izrādē viens no taviem komandas biedriem uz skatuves izpaliks – tas ir Jonass Kaufmanis. Ko, piemēram, no tevis un arī citiem kolēģiem prasa šāda situācija?
(..) Savā ziņā tas ir aizraujoši, jo parādās pavisam jauna, dzīva mizanscēna, jo tu jau nezini, ko viņš darīs. Bet bijušas situācijas, kad esi mēģinājis piecas nedēļas un pirmizrādes dienā tev atsauc kādu citu – tad gan ir traki, jo pirmizrādes stress un spiediens, kas radies, jānovada kaut kā savādāk. (..)
Pēdējais maratona aplis
Kas ir tava nākamā smaile?
Pēc tāda Everesta kā Amnerisa augstāka punkta man šobrīd nav. Kā studente reiz gribēju nodziedāt Pelnrušķīti... Bet Amnerisa – tur ir viss, ko kādreiz gribēju. Tas viss šobrīd ir sasniegts, un visu, kas nāk papildus, uztveru kā bonuspunktus, kas man tiek uzdāvināti kā negaidīti procenti bankā.
No lomu izaugsmes viedokļa man varbūt gribētos nodziedāt vēl Azučenu, jo man šķiet, ka viņu nospēlēt būtu ļoti interesanti! Esmu aizdomājusies arī par Verdi lēdiju Makbetu, jo ir daudzi mecosoprāni, kas viņu dziedājuši, – arī mans milzīgais elks, dievinātā Krista Ludviga to ir izdarījusi, un, ja jau viņa to paveica kā mecosoprāns, tas nozīmē, ka arī es to varētu izdarīt.
Tas būtu aizraujoši – nospēlēt lēdiju Makbetu. Arī vokāli tā būtu kombinācija starp Eboli dramatismu un bel canto manieri, kas vajadzīgs šai operai – ar visu to, ka Verdi raksta, ka "balsij ir jābūt neglītai", runādams tieši par lēdiju Makbetu. To 55 gadu vecumā varbūt kā pēdējo kroņa numuru es varētu nodziedāt. Bet nu – šis ir tikai pirmais iestudējums ar Amnerisu: bez Vīnes man paredzēti vēl vairāki citi iestudējumi – Londonā, Berlīnē, Minhenē un arī Metropolē, visticamāk, tas notiks. Tāpat arī Vāgnera "Parsifāls" būs vairākos teātros. Pamazām kārtoju savas pēdējās Karmenas, jo šajā lomā visu jau esmu pateikusi un visu atdevusi. Ir laiks no viņas atvadīties tāpat kā no daudzām citām lomām. Gatavoju Venus no "Tanheizera", Judīti no "Hercoga Zilbārža pils" oriģinālvalodā, kas ir interesanti un aizraujoši. Ir vēl Eboli un Santuca, pie kurām atgriezīšos.
Bet arvien vairāk un vairāk mani interesē pedagoģija un mans konkurss "Nākotnes balsis", kas ir šeit, Austrijā, – mēs ceram, ka tas tiks attīstīts arī starptautiski.
Ieplānotas vairākas koncertturnejas: braukšu uz savu iemīļoto Dienvidameriku, piemēram, uz Meksiku, Argentīnu. Ir ļoti brīnišķīga sadarbība gan ar "Berlīnes filharmoniķiem", gan ar "Vīnes filharmoniķiem", ar Minhenes Radio orķestri. Un šīs attiecības arī tālāk attīstām. Protams, man ir arī līgumi ar ierakstu kompānijām, ar kurām skatāmies, kādu repertuāru ieskaņot. Ir jauna kamermūzikas programma. Ir, ko darīt.
Tu pieminēji Londonu. 4. februāra vakarā "Klasikas" klausītājiem būs iespēja dzirdēt Kamila Sensānsa operas "Samsons un Dalila" iestudējumu Londonas Koventgārdena operā – tā būs 13. jūnija izrāde diriģenta Antonio Papano vadībā. Ko tu gribētu kā ceļa vārdus par šo izrādi pateikt?
Tas, ka pateicoties šai izrādei, parādījusies pilnīgi jauna, aizraujoša, uzlecoša tenorzvaigzne – korejietis Sek Jong Bēks (SeokJong Baek). Viņš ir fenomenāls tajā ziņā, ka viņam bijusi desmit gadu karjera kā baritonam, tad sākās kovids, un viņš viens pats savā istabiņā izveidoja sevi par tenoru!
Nav jau pirmais gadījums.
Jā, bet viņš to izdarīja viens pats! Un šis iestudējums Londonā bija viņa debija gan šajā partijā, gan viņa debija tenora repertuārā, un viņš to izdarīja ar tādu bravūru, ka viņu var tiešām apbrīnot... Mums ir sadarbība arī vairākās citās operās: viņš nav tipisks Āzijas dziedātājs. Un vispār – viņš ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kolēģis.
Arī pietiekami liela auguma.
Jā, Sek Jong Bēks ir manā augumā, un tas jau ir – liels! (smejas) Pat ar visām manām augstpapēžu kurpēm skatāmies viens otram acīs, nevis uz augšu vai uz leju.
Bija arī ļoti interesanti strādāt ar režisoru Ričardu Džounsu (Richard Jones), jo viņš nāk no teātra vides. Viņš deva ļoti daudz informācijas, bet tajā pašā laikā – arī ļoti daudz brīvības, jo tas man bija jau piektais šīs operas iestudējumus, līdz ar to bija zināma bagāža. Tas bija fantastisks laiks! Parasti mēģinājumos man paliek garlaicīgi, bet ar viņu tā nebija, jo Džounss vienmēr deva kādu jaunu ideju, par ko padomāt un kā veidot konkrētās mizanscēnas. Ar Papano pirmo reizi sadarbojos operas repertuārā – viņš ir fenomenāls un fantastisks, dievina dziedātājus un dara visu iespējamo arī psiholoģiski un emocionāli: katrā mēģinājumā bija klāt un deva impulsu gan režisoram, gan režisors viņam. Viņš ir tāds urbējs un pētītājs, vienmēr ļoti emocionāls un izteikti pozitīvs cilvēks. Šī sadarbība bija viena no retajām, par kurām varu teikt – bija vērts tērēt laiku, lai kopā izveidotu izrādi.
Laikam lieki prasīt, kurš ir tavs kroņa numurs šajā operā.
(smejas) Nevaru pateikt. Kādreiz runā par "Mon cœur s’ouvre à ta voix", kas ir visiem viszināmākais meldiņš un visskaistākais...
Bet ir ļoti daudz intimitātes arī pirmajā ārijā, kas ir pavasara dziesmiņa par plaukstošajām puķēm un par to, kā Dalila gaida savu mīļoto, kas atnāks. Bet vienalga, šajā operā man vēl joprojām, arī pēc tik daudzām izrādēm, vismīļākais ir trešā cēliena sākums, kad Samsonam jau ir izdurtas acis un viņš sarunājas pats ar sevi, ar Dievu un dzird balsis no viņa brāļiem. Tas man šķiet fantastiskākais fragments, visskaistākā aina, skats, kas uzrakstīts šajā operā.
Arī Dalila droši vien būs tavā repertuārā arī turpmāk?
Jā, jau pavisam drīz: Dalilu dziedāšu jau man zināmajā iestudējumā Berlīnē februārī. Tad nāk Eboli "Donā Karlosā", kas būs jauniestudējums un sezonas atklāšana "La Scala": tā būs pirmā reize, kad piedalīšos šī teātra sezonas atklāšanā – tas notiks 7. decembrī, un to gaidu ar ļoti lielu satraukumu – itāļu galvenajā operas metropolē dziedāt viņu galveno komponistu… Protams, tā būs fantastiskas iespēja un satraucošs periods – to visu sagatavot. Atgriezīšos arī pie citām partijām, kuras dziedātas vienu vai divas reizes.
Turpmākie desmit gadi iznāk mans pēdējais maratona aplis, tad nu mēģināsim visu maksimumu arī izspiest!
Paldies, Elīn! Lai tev izdodas lēni un gudri uzkāpt savā nākamajā Everestā, pa vidu sasniedzot arī bonusa lomiņas, kā tu saki. Lai vienkārši tev ir interesanti dzīvot operas pasaulē!
Paldies!
