Andris Kravalis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps:

Es nāku no lielas ģimenes. Mēs esam 5 bērni. Un vienmēr pasakām, teikām, stāstiem mūsu ģimenē bijusi liela nozīme. Ne tikai mani vecāki, bet vecmamma Rozālija bieži vien, lai mūs nomierinātu, stāstīja kādu dzīves atziņu un ilustrēja to ar kādu notikumu. Protams, viņa bieži vien atsaucās uz Bībeles tekstiem, uz Bībeles gudrību. Bet tieši šodien mēs redzam, kā labais uzvar ļauno, kā ļaunais pats tiek satriekts sevī. Tāpēc tautas kultūra, tautas folklora ir tā, kas mūs atver uz mūžību, atver uz bezgalīgo.

Dzirdēsit divas pasakas „Vējš un Viesulis” un „Lietus-Migla, Sniegs-Krusa” Andra Kravaļa lasījumā.

Lietus, Migla – Sniegs, Krusa

Divi pāri – Lietus ar savu sievu Miglu un Sniegs ar savu sievu Krusu – izgāja darbu meklēt. Pie krustceļa abi pāri izšķīrās: Lietus ar Miglu gāja pa labo roku; Sniegs ar Krusu pa kreiso.

Pēc triju dienu gājuma Lietus ar Miglu nonāca Pasaulē. Pasaules īpašniece bija bagāta saimniece: viņai bija nepārredzami lauki, neapzināmas pļavas, milzīgi meži, lieli dārzi. Pie tādas saimnieces darba bez mitas: tur bij ko laistīt, tur bij ko ravēt, tur bij ko pļaut, tur ari ko žāvēt.

Tā nu Lietus ar Miglu nonāca pie šīs bagātas saimnieces un uzmācās, lai dodot darba.

„Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja.

„Es protu daudz,” Lietus atbildēja, „bet vislabaki man vedas dārzus laistīt, puķes audzināt: kur savas rokas pielikšu, kur laistīšu, tur augs smaļi, tur ziedēs līgodamies. Tādēļ: es laistīšu un mana sieva – Migla – nesīs ūdeni klāt. Rītos, vakaros lai viņa nokāpj jūriņā pasniegt man ūdens krājumus; es sniegšu viņai roku pretim, sakrāšu ūdeņus un nākšu dienas karstumā tavus augus veldzināt.”

To dzirdot, Pasaule pieņēma abus un pavēlēja lai tūliņ stājoties pie darba. –

Migla nogāja uz jūru, nostājās uz jūras kāpām un lūdza mīlīgā balsī: „Jūriņ, mīļā, Jūriņ, labā! Dodi man lai kādu tiesiņu no saviem ūdens krājumiem!”

Tā tas palika. Te pēc nedēļas laika – kur gadījušies, kur ne – Sniegs ar Krusu klāt. Esot izrājušies šur un tur, nekur darba atrast, lai dodot darba.

„Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja.

Ak, tu manu dieniņu! Kā nu Sniegs sāka lielīties. Viņš esot varens pļāvējs; deviņas riežas par dienu it nekas; viņa sieva – Krusa – atkal varena ravētaja: deviņi dārzi par dienu, tas itin nekas. Nu, tad tā, lai tad pļauj, lai ravē. Tik to Pasaule ravētājai pieteica, : tā kā Lietus katru puķītī aplaistījis, katru ziediņu audzinājis, tā lai Krusa katru puķīti, katru ziediņu saudzē; tik nezāles lai ravējot. Un, uz Sniegu pagriezusies, tā piemetināja: „Klausies – lielo pļāvēj – tā tik tu negatavo labību nenopļauj! Mieži gatavi, bet auzas puszaļas – tām jānogatavojas. – ”

No rīta Krusa devās pie darba... Kā Krusai un Sniegam vedās darbi, par to klausies ierakstā.

Vējš un Viesulis

Vienam tēvam bij divi dēli: Vējš un Viesulis. Kādu dienu tēvs iedod katram dēlam trīs dukātus un saka tā: „Še, bērni, katram trīs zelta dukāti; eitat pasaulē vēl citus trīs piepelnīt klāt. Kurš no jums abiem visātrāk sapelnīs un pārnākas, tam atdošu mājas.”

Dēli aiziet. Pie krustcelēm tie izšķiras: Vējš iet pa labo roku; Viesulis pa kreiso.

Pirmo dienu Vējš salīga pie saimnieka labību vētīt un sienu žāvēt. Vienā dienā labībā bij izvētīta, siens izžāvēts. Saimnieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams.

Otru Vējš salīgst pie meldera malt. Sudmalas griežas knaši: vienā dienā labībā samalta. Melderis aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams.

Trešo dienu Vējš salīgst pie laivenieka laivu uz Vāczemi dzīt. Laiva skrēja ātri: pāris dienās – Vāczeme klāt. Laivinieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinadams.

Viesulis ari bij uzgājis kādu saimnieku, kam labībā vētījama, siens žāvems. Bet viņš domāja brāli apkaunot, sacīdams: „Ko tu, brālīt, čurka, gribi man ar darbiem priekšā aiziet, tas par velti – man vajaga mājas dabūt!”

Viesulis piepūta vaigus un sāka strādāt... Ko Viesulis sadarīja un kuram dēlam tēvs mājas atdeva, klausies pasakas lasījumā Andra Kravaļa izpildījumā.