Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Būšu es pats, mans vārds ir ZEĻĢIS, un jums ir jādzird mans stāsts
Sapnis sacensties par uzvaru soļošanas sacensībās latviešu reperim ZEĻĢIM ir pārvērties par sapni iesoļot mūzikā. Viņa pirmās rīmes radās pierakstos telefonā, braucot tramvajā, bet tālākais sniegums projektā “371 cilque” pievērsa sabiedrības uzmanību.
Jānim Zeļģim ir 23 gadu, viņš šogad izvirzīts divām “Zelta mikrofona 2023” nominācijām – “Labākais debijas albums” un ” Labākais hiphop mūzikas albums”. Pašlaik ZEĻĢIS strādā par struktūrvienību vadītāju ēdināšanas uzņēmumā, un par diviem karjeras ceļiem viņš stāsta savā debijas albumā “Paralēles”.
Tev bija pārsteigums par nominācijām?
Piesakoties mikrofonam, ļoti cerēju, ka tikšu gada debijā. Pirmais debijas albums, tāpēc domāju vairāk par to, cerēju, ka izdosies. Liels pārsteigums bija par hiphop nomināciju, jo tiku starp pieciem nominantiem.
Visvairāk biju pārsteigts par “Elvi gada dziesmu”. Es tieši tajā brīdī biju izgājis (no nominantu paziņošanas pasākuma), un, esot lejā, dzirdu savu vārdu. Pienākot pie skatuves, nebiju pārliecināts, ka mani izsauca. Tā bija ļoti laba sajūta, liels pagodinājums.
“Labākais debijas albums”, ” Labākais hiphop mūzikas albums”– kurā nominācijā uzvara tev nozīmētu visvairāk? Kāpēc?
Šobrīd man šķistu nozīmīgākā gada debija. Tu vari debitēt tikai vienu reizi, tāpēc tas ir nozīmīgs moments. Citu reizi tu nevarēsi to atkārtot. Tajā pašā laikā, ja man izdotos uzvarēt hiphopa nominācijā, tas šķistu prātam neaptverami. Stāvēt blakus uz skatuves, tādiem hiphopa grandiem kā Skutelis, Fiņķis, rolands če, kuri arī tika nominēti.
Patīkami, ka varu būt viens no tiem pieciem, kas ir šajā nominācijā. Tam būtu pilnīgi cita nozīme. Tā kā pirmais projekts, tikko esmu startējis, tad debija būtu patīkamākā nominācija.
Kuri ir tavi favorīti no nominantiem tavās nominācijās?
Man visi projekti, kas ir hiphop nominācijā, ļoti patīk, tajā skaitā arī “Wiesulis”, ko nepieminēju. Visiem ir arī sava odziņa, katrs ar kaut ko atšķiras. Visi albumi ir tiešām kvalitatīvi, un es saprotu, kāpēc viņi ir šajā nominācijā.
Jāpiekrīt vairumam, man rolands če varētu būt viens no favorītiem. Redzēs, kā tas viss beigsies, jo es klausos pilnīgi visus šos māksliniekus. Pēdējo spilgtāko, paliekošāko iespaidu ir atstājis tieši rolands če ar savu albumu “visurgājējs”.
Tu pieminēji tēlu. Kad tu nāci klajā ar debiju, tev bija vīzija, kā tu gribi izskatīties uz skatuves?
Nav bijis nekas uzspiests. Mākslā un vizuālajā tēlā, ko es arī redzu kā mākslu, tu vienkārši seko savai sirdij. Ģērbjos tā, kā es gribu ģērbties. Man patīk to darīt pēc iespējas interesantāk, patīk atšķirties gan ar savu mūziku, gan ar vizuālo izskatu, to, kā es kustos uz skatuves.
Pārējais viss ir organiski izaudzis līdz kaut kādam stilam, kaut kādai personībai, ko šobrīd cilvēki var iepazīt.
Man pašam augot, ejot līdzi laikam, viss ir organiski attīstījies. Man nav konkrēta recepte, kā līdz tam nonācu. Tā ir tā brīvība, ko tu iegūsti laika gaitā. Protams, tās pirmās reizes ir tādas kautrīgas. Nezini, ko sagaidīt, kā uzvesties. Ar laiku tu saproti, ka cilvēki tevi atbalsta, tu atveries.
Kā tev šķiet, tavs stils mainīsies pēc kaut kāda laika?
Es ticu, ka noteikti kaut kādas iezīmes mainīsies, jo šobrīd pie pavadījumiem un mūzikas cenšos strādāt pats. Nākamo projektu plānoju veidot tikai ar saviem pavadījumiem, tāpēc gribu pilnībā ielekt mūzikā ne tikai kā izpildītājs, bet arī kā producents, mūzikas autors.
Domāju, ka noteikti mūzika skanēs citādi, turpināšu darīt to, kas man patīk, sekot savai sirdij. Necentīšos sevi ielikt kaut kādos rāmjos, vai taisīt mūziku, kas atbilst kaut kādiem standartiem, kuri šobrīd ir populāri.
Nākotne, tas ir tas, ko nevaram paredzēt. Jebkurš mākslinieks, kļūstot vecāks, kaut kādā veidā uzlabo savas spējas, pamaina savu skanējumu, tas notiek ar katru agri vai vēlu.
Cik ilgi tev noritēja darbs pie albuma?
Tas darbs nebija intensīvs, nebija katru dienu, bet viss process aizņēma pusotru gadu. Mainījās koncepts, bija dziesmas, kuras tika noliktas malā. Par albuma garumu, nosaukumu, galveno vadlīniju ilgi domāju. Strādājot pamatdarbu, centos atrast pēc iespējas vairāk laika, lai būtu studijā.
Grūtākais darbs noteikti bija Mickeen, kas to visu gan producēja, gan miksēja. Viņam bija grūts darbs, jāpacieš mani tik ilgi un visas manas vēlmes! Tomēr taisu savu pirmo projektu, gribas katru niansi, katru detaļu tieši tā, kā tu to esi iztēlojies. Mēs kopīgi kaut kā spējām sastrādāties un nonākt līdz gala rezultātam.
Esmu jauns mākslinieks. Laikam ejot, tu jūti, ka tavas spējas un prasmes ir uzlabojušās. Tas arī vilcina to pabeigšanas procesu, jo tev visu laiku ir tā sajūta, ka tu vari labāk.
Ir momenti, kad tu pāris nedēļas vēlāk vari izdarīt labāk nekā izdarīji sākumā. Jāsaprot, kurā brīdī apstāties, lai nebūtu visu laiku tāda sevis zāģēšana.
Savās dziesmās “Puikas” un “Atmiņas” tu runā par bērnību. Kāda tev tā ir bijusi?
Es uzaugu laukos Lēdmanē, kas ir Ogres novadā. Mana bērnība bija gaiša un saulaina. Tā brīvības sajūta, kas varbūt nav pilsētā. Bērni visu dienu var pavadīt laukā, viņiem var nesekot līdzi. Ir pilnīga drošības sajūta, visi viens otru pazīst.
Katrs stūris, katrs kakts ir zināms. Tajā pašā laikā daudzi pulciņi, gan vieglatlētikas treniņi, gan mūzikas skola. Tas man iedeva prasmes, kas man noder šobrīd, radot mūziku. Lēdmane ir mana miera osta, kas man iedeva visu pamatu, iedeva ticību sev.
Arī vecāki, skolotāji, klases biedri, kuri mani atbalstīja. Vienmēr sanāca darboties radoši. Esmu uzaudzis tādā mazā burbulī, Rīgā cenšos turpināt to iesākto, ko darīju bērnībā. Ielieku visu to labo enerģiju un degsmi mūzikā.
Mūzikas skola bija tava iniciatīva?
Es iestājos pirmajā klasē Lēdmanes pamatskolā, tad mamma jautāja, vai es vēlos iet arī mūzikas skolā. Uzreiz piekritu, tad bija jautājums, kādu instrumentu gribu spēlēt. Piekritu klavierēm. Līdz astotajai klasei gāju mūzikas skolā.
Kā tev tas palīdz tagad mūzikā?
Šobrīd teiktu, ka tas ir hobijs, bet gribu to attīstīt līdz tādam līmenim, ka es spētu savos koncertos muzicēt. Man tālāk ir plāns veidot projektus, kuru sastāvā būs klaviermūzika. Pats vēlos spēlēt koncertos klavieres.
Ikdienā man muzikālā izglītība palīdz kaut kādā noteiktā veidā. Ritma izjūta, arī vispārīga izpratne par to, kuras skaņas savā starpā draudzējas. Taisot pavadījumus un bītus, tas man noteikti palīdz, jo es zinu, kādus akordus es gribu, kādu basa līniju pielāgot. Es vēlos atsākt spēlēt klavieres.
Runājot par projektu “371 clique”, vai tu varētu teikt, ka tā ir pirmā platforma, kurā bija iespēja pierādīt sevi?
Pilnīgi noteikti – jā. Sākumā tā noskaņa mūzikai, ko radīju, bija pavisam cita. Jau tad man bija sajūta, ka tas ir ceļš, ko es vēlos mērot tālāk. Tas bija pateicoties klausītājiem, draugiem, kuri deva labu, atzinīgu novērtējumu un kritiku. Es jau kādu laiciņu biju mūzikā padarbojies, un tieši bija jaunā sezona “371 cilque” projektam. Man šķita, ja es tagad neiešu, tad nokavēšu. Tajā laikā es taisīju maigu mūziku, baigi nelamājos. Tad aizgāju uz 371, un sapratu, ja es esmu šeit pieteicies, tad man ir jādara viss, lai uzvarētu, parādītu sevi pēc iespējas labāk.
Tas atvēra manī citu šķautni. Es kļuvu brīvāks, atļāvos pateikt vairāk, tas formāts bija tāds, ka tev tiešām ir jānoliek pretinieks. Daudz visādas vulgāras jēlības bieži vien laužas laukā, bet tajā pašā laikā to var savīt kopā ar visādiem attapīgiem tekstiem un uzbraucieniem. Man lielu grūdienu deva tas, ka publikai, interneta skatītājiem es tiešām patiku. Viņi bija sajūsmā par to, ko es parādīju sezonā. Video tika skatīti ļoti daudzas reizes, sekotāju skaits strauji pieauga.
Cilvēki sūtīja labas, atzinīgas un patīkamas vēstules, kuras tiešām mani ļoti motivēja. Atlika izspēlēt kārtis pareizi, tas tieši sakrita ar laiku, kad es iepazinos ar Mickeen. Nākamie singli arī attiecīgi bija kvalitatīvi, bet jau nedaudz citā ZEĻĢA manierē. ZEĻĢIS, kurš tomēr jau nedaudz ir mainījis savu skanējumu pēc projekta.
Tas iedeva sapratni par to, ka es gribu būt mūzikā, un tas ir mans karjeras ceļš.
Sāku justies brīvi un darīt visu tieši tā, kā es gribu, nedomājot par radiniekiem, ģimeni, kuri padomās, kāpēc es tur lamājos. Sapratu, ka nav neviens, kas var mani kritizēt un pateikt, ka es tā nedrīkstu darīt, bet, protams, kritika vienmēr ir jāpieņem.
Domājot par radiniekiem, kā viņi uztvēra tavu izvēli nopietni pievērsties mūzikai?
Es agrāk nodarbojos ar sportu, man bija panākumi sporta nozarē. Radinieki domāja, ka es arī speršu savu kāju sportā, olimpiskās spēles u.tml., jo tas arī bija, ko pats vēlējos. Ļoti biju tajā iededzies, līdzīgi, kā ar mūziku šobrīd. Protams, tas viss bija ļoti negaidīti.
Lielākā daļa negaidīja, ka es pēkšņi izlaidīšu dziesmu, tas bija pēkšņi. Tas bija tāds notikums, kas šokēja daudzus. Nevienā brīdī nebija tā, ka nesajustu atbalstu, varbūt tas bija vairāk pasīvs. Cilvēki vēl centās saprast, ko es ar to gribu izdarīt, vai tas tiešām būs gana veiksmīgi, vai kaut ko ar to sasniegšu. Īsti man nebija skaidrs par to, kā jūtas mani radinieki, tāpēc varbūt man bija iekšā tās bailes un satraukums, ko tad par to padomās, līdz es no tā izaugu. Parādās jauni sasniegumi, singli, sadarbības, trīs nominācijas. Tas liek maniem radiniekiem saprast, ka tas, ko es daru, ir patiesi. Gribu, lai man tas izdodas.
Cilvēks nevar samelot par to, ko viņš mīl, un viņi to jūt.
Viņi ļoti priecājas.
Tu redzi kaut kādas paralēles sportam ar repu? Abos ir būtisks sacensību gars?
Es tiešām tam varu vilkt paralēles. Sportā tiešām tā ir sāncensība, vēlme uzvarēt, un mūzikā tas ir līdzīgi. Tomēr, ja tu gribi būt kaut kādā labā pozīcijā, tad mūzikas tirgus ir diez gan liels. Ir ļoti daudz talantīgu un centīgu cilvēku, kuri arī sevi ir ļoti labi parādījuši. Tur arī ir tāda sāncensība.
Visi savā starpā draudzējas, bet tajā saulītē ir tik vietas, cik tās ir. Tev ar kaut ko ir jāizceļas, kaut ko jāparāda, ja tu tiešām gribi būt aktuāls.
Reps pats par sevi ir tāds sāncensīgs žanrs, kamēr visa repa komūna ir ļoti silta un draudzīga. Reperiem ir raksturīga tā sāncensīgā maniere. Jāapliecina, ka esi labākais spēlē. Tas viss ir tāds sportisks notikums.
Divi pretinieki cīnās par uzvaru, tikšanu tālāk, cīņa ir par naudas balvu. Mutiska, verbāla cīņa, tāpēc tas ir visstiešākajā mērā sports. Sāncensīgums man ir palīdzējis līdz šim kļūt par labāku cilvēku, reperi.
Vieni reperi min, ka viņiem labāk padodas dziesmu rakstīšana, bet nepadodas brīvruna, otriem atkal pretēji. Kā ir ar tevi?
Dziesmu rakstīšana noteikti. Es arī sāku pašā sākumā ar brīvrunu. Nepiedalījos nekādos konkursos, tas bija prieka pēc. Mēs ar draugiem mēdzām vienkārši vakarā pajokoties, jo tā bija jautra lieta, ko darīt. Tas bija tas impulss, kāpēc es sāku rakstīt. Vienā vakarā pēc šādas jautras pasēdēšanas man parādījās vēlme sākt rakstīt savu pirmo tekstu.
Laika gaitā es sapratu, ka tieši teksta rakstīšana, studijā producētas dziesmas man tomēr ir tuvākas nekā brīvruna, bet tā man ļoti patīk, cienu visus, kas tajā darbojas. Latvijā mums ir labi un talantīgi brīvrunātāji. Mans lielākais aicinājums ir dziesmu rakstīšana, producēšana, albumu veidošana. Brīvruna ir labs šovs, tas ir vērā ņemami, ka cilvēks var izdomāt kaut ko tik iespaidīgu uz vietas. Man laikam patīk, cik tīri, cik pārdomāti skan dziesma, kad pie tās pastrādāts ilgāk.
Kurā momentā tu pārtapi no mūzikas klausītāja, par tās radītāju?
Skolas laikā niekojos ar dzejoļiem. Tajā laikā es absolūti nedomāju repā spert savu kāju. Tā mīlestība pret repa mūziku ir jau no sešu gadu vecuma.
Bērnībā klausījos latviešu grandus – Ozolu, Gustavo. Augot nelikās, ka būšu mūzikā, tāpēc man pret mūzikas skolu bija riebums. Tas viss akadēmiskais nepatika, likās, ka mūzikā nebūšu nekad.
Tieši tā arī sanāca, ka vienā vakarā, braucot mājās, tramvajā atvēru pierakstus telefonā, un sāku rakstīt tekstu.
Katru reizi, kad katrs mans kolēģis vai draugs atbrauca ciemos, es teicu: “Klausies man tev ir kaut kas, ko es gribu parādīt!”. Norepoju viņiem, tie teica atzinīgus vārdus: “Ja tu turpināsi, tad kaut kas sanāks.”
Tā es turpināju, un ar katru dziesmu bija tā sajūta, ka ir labāk, kvalitatīvāk. Parādījās degsme, tad es turpināju tajā darboties. Centos izvirzīt lielākus mērķus. Pats svarīgākais, ka pašam liekas, ka ir labāk.
Tu pārcēlies uz Rīgu, jo gribēji šeit studēt?
Es aizgāju mācīties uz Rīgas Valsts tehnikumu par komercpakalpojumu darbinieku. Strādāju tajā laikā. 4. kursa otrajā pusē izstājos no tehnikuma, lai pabeigtu vidusskolu tālmācībā. Man bija pārāk daudz parādu. Kārtējais reperis “dropouts”. Tas bija tāds vēl viens neveiksmīgs brīdis, jo es visu laiku biju teicamnieks. Tas bija vēl viens aspekts, kāpēc sākumā radi, ģimene nesaprata, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt.
Laika gaitā no kritiena cēlos un darīju tālāk. Izaugu savā darba vietā, šobrīd turpinu arī augt mūzikā. Atradu sevi pilnīgi citur. Šis neveiksmīgais aspekts ar tehnikumu man beigās izvērtās par labu. Esmu ļoti priecīgs par to, kur es esmu. Viss, kas notiek, notiek uz labu.
Cik tev grūti tagad ir savienot darbu ar mūziku? Vai brīžiem nākas izlemt par labu vienam vai otram?
Darbs šo gadu laikā ir kļuvis atbildīgāks, daudz vairāk tam ir jāpievēršas. Biežāk ir jābūt tiešām uz vietas, gatavam strādāt.
Nākas atteikt koncertiem vai intervijām. Tas ir pats grūtākais, jo kolēģi ir pretimnākoši, kad man ir nepieciešams samainīties. Tas ir arī albuma “Paralēles” vadmotīvs. Tādas divas paralēles starp mūziku un darbu. Abās gribu darboties, jo viss norit gana veiksmīgi.
Ir žēl, ka darbs iespaido mūziku, jo nākotnē tas ir ceļš, kurā es gribētu spert abas kājas. Šis ir tas posms, kurā es cenšos saprast un vērot, kas notiks tālāk. Baigā dilemma. Tas paņem daudz laika.
Es negribētu doties mūzikā bez garantijas, ka varēšu nopelnīt rēķiniem. Ielekt avantūrā tikai tāpēc, ka to mīlu, un likt ciest arī saviem tuviniekiem un ģimenei. Ja būs brīdis, kurā es mūzikā iejutīšos gana veiksmīgi un spēšu no tā dzīvot, tad noteikti apsvēršu domu pievērsties vienam karjeras ceļam.
Tev ir nākotnē bijusi doma pamēģināt sevi citā žanrā?
Jā – noteikti tā varētu būt instrumentālā vai elektroniskā mūzika. Noteikti iemācīties arī labāk dziedāt. Varbūt mazāk repot, bet vairāk pievērsties dziedāšanai. Melanholiskai un sentimentālai mūzikai.
“Paralēlēs” var dzirdēt tavu atklātību. Vai vispār ir viegli būt atklātam repā, vai varbūt tā ir nepieciešamība? Rīmes tev ir kā terapija reizēm, sevis izzināšana?
Nesen tieši pieķēru sevi pie tās domas, ka, rakstot tekstus, iepazīstu sevi. Kad tev ir tiešām tas temats, par kuru gribi vēstīt, tas atsauc atmiņā emocijas, sajūtas, piemēram, brīdi, kad tev bija panikas lēkmes, veģetatīvā distonija. Tas liek paskatīties no malas un saprast, kāda reakcija uz to būtu šobrīd. Noteikti liek man aizdomāties vairāk, izvērtēt tās situācijas. Tu iegrāmato to konkrēto stāstu, gribi, lai tas stāv šeit. Liela sevis izpēte un analizēšana.
Jo patiesāks tu gribi būt savās dziesmās, jo vairāk tev nākas sevi analizēt.
Es vēlos nodot savu stāstu, man nav kaut kādi tabu temati, par kuriem es baidos runāt. Es būšu es pats, mans vārds ir ZEĻĢIS, jums ir jādzird mans stāsts. Vēlos būt pēc iespējas atklātāks, dalīties ar visu. Svarīgi, lai dziesmas liekas foršas, lai labi “iekačā”. Svarīgi, lai cilvēks spēj sasaistīties ar to un novērtēt patiesību, kas ir dziesmās.
Ļoti viegli uztaisīt dziesmu par to, kas nav īstenība, uzburt ideālo pasauli. Grūtāk ir pateikt, kā tu reāli jūties, kam tu ej cauri. Mēs visi tomēr spēlējam sava veida lomu sabiedrībā. Tā ir liela uzdrīkstēšanās, ja tu spēj izkāpt no tās lomas un būt vispatiesākā sevis versija.
Kuri ir tie lielie vārdi, kuriem tu seko gan pasaulē, gan Latvijā? Kuru stāstus klausies tu?
Varētu nosaukt trīs ārzemju cilvēkus – Kendrick Lamar, J.Cole, JID. Šos trīs es pēdējā laikā klausos vairāk, jau gadiem viņi mani iedvesmo ar savu skanējumu, ar savu stāstu, pārliecību. Viņi jau ir pozīcijā, kurā definē skatuvi, nevis skatuve definē tos. Uz viņiem skatās, kā uz cilvēkiem, kuri radīs jauno skanējumu, no kura citi varēs iedvesmoties un ņemt piemēru.
Latvijā ar šādu līdzīgu aprakstu es noteikti varētu definēt Ansi, Rolandu če, Gustavo. Arī tagad Gustavo ir spējīgs uztaisīt koncertu Arēnā, cilvēkiem viņš ir aktuāls, arī man augot viņš bija aktuāls. Liela iedvesma – kā cilvēks dzīves laikā cenšas augt un atrast savu identitāti. Pieturas pie sava patiesā stāsta, pie patiesības. Varētu noteikti arī minēt Ozolu un Skuteli, kuri ir devuši izpratni par to, kā reps pie mums var skanēt.
Tev ir savs ceļš, kā tu nokļuvi šajā pozīcijā. Domāju, ka Latvijā ir noteikti daudz jauno censoņu, kuri arī grib sevi pierādīt. Kas viņiem ir jāsaprot, ar ko viņiem jārēķinās?
Lai kā jūs arī darītu, visiem noteikti nepatiksiet. Noteikti būtu labi sev apkārt turēt cilvēkus, kas spēj izteikt objektīvu un patiesu kritiku. Kuri nepiekritīs visam, ko jūs taisāt. Spēs pateikt, kura ir laba izvēle, un kura ir slikta izvēle. Ne tikai mūzikas radīšanas procesā, bet arī personības izveidošanā.
Nevajag baidīties skatīties uz lielākiem mērķiem. Pat, ja jūs nenonāksiet līdz tam augstākajam mērķim, jūs tāpat zemapziņā būsiet ceļā uz to. Pat tiekot pusceļā, tas jau ir daudz. Jācenšas “spiest” tieši uz kvalitāti.
Ir forši uztaisīt daudz dziesmas, izveidot plašu diskogrāfiju, izlaist trīs albumus vienā gadā. Tomēr kvalitatīvākus un atstrādātākus projektus cilvēki novērtēs vairāk.
Tas laikam ir mans ceļš, kas man palīdzēja, vairāk piesēžoties un piedomājot pie tā, ko es taisu. Pirms gadiem diviem tās iespējas, kas man ir šobrīd, liktos nereālas un neiespējamas. Nebaidīties! Visiem ir viedoklis, kā tev ir jāskan vai jāizturas, bet to jūs sapratīsiet paši.
Tev ir plāns otrajam albumam?
Man ir plāns, bet šobrīd vēl nav koncepta. Viena lieta, ko es noteikti vēlētos, būtu klavieru albums. Kur arī es pats spēlētu klavieres. Nākošo projektu es gribētu ar maniem pavadījumiem. Manis producēts albums. Šogad droši vien, ka, nē. Plānoju izdot singlu. Pašlaik apjomīgs albums ir ārā, un ar to ir jāpadzīvo. Šķiet, ka jādod tam laiks, lai tas padzīvo un uzelpo sabiedrībā. Lai cilvēki ar to aprod, vēlams iemīl.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
