Ar bērniem
21.01.2015

Zelta liecības un mācīšanās

Komentē
12

Skolās nesen iesācies otrais mācību semestris, un liecības ar vecāku parakstiem, visticamāk, ir jau nonākušas atpakaļ skolotāju rakstāmgaldu atvilktnēs. Daļa bērnu Ziemassvētkos bija atnesuši mājās arī dažādus pateicības rakstus, bet citas ģimenes piedalījās skolas labo bērnu sumināšanas pasākumos, ar kuriem izglītības iestādes vēlas pateikt paldies par bērna un vecāku ieguldījumu mācību procesā. Šādu attieksmi no skolām var saprast, jo tieši ģimenes ietekmē veidojas skolēna priekšstati par mācīšanās nozīmību, un arī es pati esmu piedzīvojusi patīkamas izjūtas, sēžot izredzēto vecāku vidū. Tomēr atbalstīt šādus labo bērnu sumināšanas pasākumus es nespēju, jo ne visiem bērniem piemīt vienādas spējas un ir nodrošināti vienlīdzīgi apstākļi, lai nonāktu šajā statusā.

Pēdējā laikā atsevišķas izglītības iestādes izpaužas ar ļoti radošiem risinājumiem – skolēniem tiek pasniegtas dažādu krāsu papīra, piemēram, zelta un sudraba, liecības, kuru krāsa saistīta ar sekmju līmeni. Tas ir jau smalkāks skolas vērtību paušanas veids. Tā teikt – nākamais spēles līmenis (skatīt rakstu un komentārus [1]). Daļa skolēnu kļūst par parastajiem jeb balto liecību saņēmējiem, bet citi – par sudrabotajiem un apzeltītajiem. Skaidrs, ka vieni ir labāki par citiem. Savukārt doma, ka parastie šajā grupēšanas sistēmā vēlēsies kļūt par sudrabotajiem, ir pasakas sižeta cienīga.

Praktiskajā dzīvē ir citādi – skolēni apaug ar sev piešķirtā statusa raksturojošām īpašībām un uzvedību, turklāt tās izkopj un pilnveido. Tikai izcils pedagogs, kurš veido cieņpilnas attiecības ar jebkuru bērnu, ir ieinteresēts konkrētajā mācību priekšmetā un var veltīt pietiekamu laiku katram skolēnam, spēs visos bērnos radīt interesi izzināt pasauli. Diemžēl šādas ainas skolās drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība.

Tos, kuri cer, ka vismaz labie skolēni šajā bērnu šķirošanas ietvarā mācās uzcītīgāk, arī ir jāapbēdina – tā nav mācīšanās, bet gan izrādīšanās. Ja mācīšanās mērķis ir tikai augsts novērtējums, skolēns darbojas, lai to sasniegtu. Šajā procesā bērni apgūst tādu īpašību kopumu, kas faktiski traucē eksperimentēt, meklēt risinājumus un ļauties izaicinājumiem.

Skolas personāla radošie skolēnu šķirošanu attaisnojošie argumenti ļauj ieraudzīt izglītības sistēmas klibo gaitu – teorētisko zināšanu trūkumu un absurdos mērķus. Mācīšanās centrā ir vērtējums un programmas izpilde, nevis cilvēks, harmoniskas personības veidošana un katra individuālās izaugsmes veicināšana.

Skolēnu apzeltīšanas atbalstītāju pirmais arguments ir šāds: arī sportā un citās jomās pasniedz medaļas labākajiem, un visi netiek pie balvām.

Skola nav izvēle, bet gan obligāts pasākums, kurā piedalās visi bērni – spējīgie un vājie, ātrie un lēnie, mierīgas dzīves piekritēji un aktīvie. Skolā neviens neļauj izvēlēties un mācīties vienīgi to, kas tev padodas labāk. Jāmācās ir viss, kas programmā paredzēts.

Iedomājieties, ka mēs sportistiem liktu piedalīties dažādās disciplīnās un medaļas tiktu izsniegtas tikai pēc tam, kad basketbolistes būtu piedalījušās arī sinhronajā peldēšanā, izpildījušas mākslas vingrošanas programmas ar lentēm un veikušas velobraucienu pa treku. Kopumā labākie tiktu pie godalgām. Tāpat kā šobrīd skolās.

Ja skolas izvēlas izmantot apbalvošanas stratēģijas, lai veicinātu visu skolēnu līdzdalību, jāņem vērā, ka jāapbalvo ir visi. Citādi tie bērni, kas nāk no vides, kur izglītība nav vērtība, un tie, kuru spējas ir ierobežotas, jau ir zaudētāji. Viņiem iespējas tikt pie "medaļas" nepastāv. Turklāt bērni nav muļķi, viņi šos spēles noteikumus apjauš ļoti ātri. Kāpēc lai viņi vispār piedalītos pasākumā bez izredzēm uzvarēt?

Tā kādā nelielā Anglijas skolā katram skolotājam bija saraksts ar skolēnu labajiem darbiem, viņi zināja katra bērna stiprās puses un regulāri satikās, lai pārrunātu, kurš pelnījis publisku novērtējumu. Vērtēšanā tika izmantotas individuālas mērauklas. Piemēram, kad kāds zēns bija izlasījis pirmo grāmatu, viņš saņēma balvu. Nevienam no bērniem vai pieaugušajiem pat prātā nenāca par to smieties, jo visi zināja, ka tas ir patiešām būtisks individuāls sasniegums, kas ir publiskas uzslavas vērts. Puisis bija lepns. Apbalvojumi tika pasniegti ik nedēļu kopējā skolas sapulcē. Tika ievērots princips – reizi mēnesī katrs bērns saņēma kādu apbalvojumu, un tas bija saistīts ar viņa ieguldīto darbu un individuālo izaugsmi.

Otrais arguments: sacensība ir sastopama visās dzīves jomās, kāpēc gan lai tās nebūtu skolā?

Skolēnu šķirošana, piešķirot tiem dažādas liecības, esot veids, kā tiek rosināta savstarpējā sacensība. Viss ir jauki, tikai vājākos bērnus šī sacensība, kurā netiek ņemtas vērā atšķirīgās starta līnijas, darbībai nemotivē. Piedāvājiet dziedāt vokālistu konkursā kādam rūcējam! Labākajā gadījumā tiksiet aizsūtīti pāris māju tālāk. Interesanti, kāpēc par vērtību skolās izvēlēta tieši sacensība, nevis, piemēram, sadarbība? Nesen ES valstu ministri parakstīja vienošanos, ka skolās jāveicina uzņēmējiem nepieciešamo prasmju attīstīšana. Varbūt šādi mēs sagatavojam skolēnus dzīvei konkurences apstākļos, kas ir īpaši svarīga uzņēmējdarbībā, un vienlaikus izpildām ES noteikto stratēģisko virzību?

Reiz jūras malā vēroju vasaras nometnes dalībniekus. Viņu uzdevums bija, sadarbojoties grupās, izveidot skulptūras no dažādiem vidē pieejamajiem materiāliem. Man tuvāk esošie bērni veidoja bruņurupuci. Sākumā viņi izveidoja dzīvnieka smilšu formu un vienojās, kā to izdaiļot. Darbs ritēja pilnā sparā, līdz kādam grupas dalībniekam ienāca prātā plānus mainīt. Viņš jūras zāļu vietā bruņurupuča kājas sāka izdaiļot ar čiekuriem. Grupas dalībnieks, kurš to ievēroja pirmais, sacīja:

"Kāpēc tu tā dari? Vai tu esi grupas vadītājs, ka vari pieņemt lēmumus bez pārējo piekrišanas? Vai kāds tevi ir iecēlis par grupas vadītāju?"

"Nē," skanēja atbilde, "bet tā ir skaistāk!"

Puisis, kuru šī kārtība neapmierināja, sasauca pārējos grupas dalībniekus. Viņš mierīgi izklāstīja situāciju, atgādināja, par ko visi bija vienojušies, un jautāja, pie kāda bruņurupuča tēla tad grupa vēlas palikt – pirmā varianta vai arī pārveidotās idejas. Grupa palika pie sākotnējās versijas. Pārmaiņas alkstošajam puisim tika lūgts veikt izmaiņas, atgriežoties pie skulptūras pirmreizējās ieceres. Viņš tās arī veica. Pēc tam gan grupu atstāja un staigāja gar jūras malu.

(Jautājumi lasītājam – cik vecs bija zēns, kurš organizēja grupas dalībniekus, lai pārrunātu skulptūras tālāko veidošanu un kādā skolā viņš varētu būt mācījies? Apdomājiet atbildes, pirms lasiet tālāk.)

Tā kā situācija bija neparasta, sadūšojos aiziet pie nometnes audzinātājām un viņām šos jautājumus uzdot. Puisis bija 12 vai 13 gadus vecs (tāds bija nometnes dalībnieku vidējais vecums), un viņš kopš piecu gadu vecuma dzīvojis Kanādā. Uz Latviju brauc vasarās, lai apciemotu vecmāmiņas un pilnveidotu dzimtās valodas zināšanas. Zēnam skolā māca sadarboties, risināt nesaskaņas, argumentēti paust savu viedokli. (Starp citu, vismaz daļā starptautisko skolu šīs prasmes tiek iekļautas skolēnu novērtēšanā. Tās pilnveido un pārbauda, piemēram, organizējot skolēnu diskusijas un grupu darbu). Daļa manu draugu ar skolas vecuma bērniem pēc šī stāsta apsvēra emigrācijas iespējas. Smējāmies, ka arī vecākiem vajadzētu iziet īso apmācības kursu, taču, iespējams, bērni mājās varētu kļūt par mūsu skolotājiem.

Argumenti par sagatavošanu konkurencei, kas raksturīga reālajā dzīvē, ir baltiem diegiem šūti un drīzāk imitē darbošanos, nevis piedāvā skolēniem reālas izaugsmes iespējas. Vai nav tā, ka mēs visi gribētu, lai mūsu bērni būtu līdzīgi kanādiešu puisim? Dzīvojam taču laikā, kad sasniegumi biežāk ir nevis individuāls, bet komandas nopelns.

Trešais arguments: zelta liecību pasniegšanai nav vērts pievērst pastiprinātu uzmanību, jo izglītības sistēmā ranžēšana (šķirošana) ir ikdiena.

Mūs ir pārņēmis savstarpējas mērīšanās un sasniegumu izrādīšanas drudzis. Skolas tiek ranžētas pēc skolēnu eksāmenu rezultātiem un mācību olimpiāžu uzvarētājiem. (Tas nekas, ka daļa no viņiem papildus mācās augstskolu izveidotajās skolās un vēl daļai ir privātskolotāji.) Visiem taču ir skaidrs, ka skolas, kuras atlasījušas labākos, spējīgākos, parasti talantīgākos skolēnus no tuvākās vai tālākās apkārtnes, būs pirmajās vietās. Tāpat vispārzināma patiesība ir tā, ka grūtāk ir strādāt ar bērniem, kuru ģimenei ne silts, ne auksts par to, kas notiek skolā. Papildu darbs jāiegulda, ja skolēnam raksturīgi mācīšanās vai uzvedības traucējumi. Ranžēšanā dažādības atspoguļošana nav paredzēta.

Skolotāji lieliski zina – ja skola ir sliktajā sarakstā, piešķirtais statuss to nevar mistiski motivēt kļūt labākai. Pieņēmums, ka skolotājs, kurš nav saņēmis zelta pildspalvu, centīsies to iegūt, arī ir absurds. Bet viņi vienalga spēlē šo sabiedrībā izplatīto spēli, iestāstot sev, ka visi tādējādi centīsies kļūt labāki.

Manuprāt, šis arguments ir labs sistēmu raksturojošs elements – skolas pārņem sabiedrībā izplatītas, neefektīvas, teorētiski nepamatotas stratēģijas. Vecākiem, kuru bērni ir apzeltīto vai apsudraboto skolēnu galā, šīs liecības patīk, tāpēc viņi tās atbalsta. Nevienu no iesaistītajām pusēm – sistēmas veidotājiem un uzturētājiem – neinteresē tas, ka notiekošais raksturo teorētisko zināšanu vakuumu.

Ceturtais arguments: krāsainās liecības maina visu skolēnu attieksmi pret mācībām un darbu kopumā tā ir kā motivācija kļūt labākam.

Kā jau teicu – parastie bērni mistiskas liecības dēļ nevēlēsies kļūt labāki. Viņi ir iemācījušies to, kas viņi ir, kā jāuzvedas klasē un skolā, lai izdzīvotu. Šķirošana nerada pārmaiņām labvēlīgu vidi, jo nevis statuss, bet gan prasmju veidošana un izmantošana, kā arī aizvien pieaugošā ticība savām spējām ("es varu! ") ikdienā palīdz mainīties.

Tajā pašā laikā ir bērni, kas izveidotajā sistēmā pilda pieaugušo prasības un gūst augstus vērtējumus. Šie bērni grib attaisnot uz sevi liktās cerības, grib saglabāt labinieka vai teicamnieka statusu vai arī negrib izjust diskomfortu, to pazaudējot. Tāpat kā parastie bērni, arī viņi ir apguvuši noteiktus uzvedības modeļus. Lai kā mūs priecētu viņu augstās balles liecībās, sistēmā, kas ir orientēta uz augstu vērtējumu iegūšanu un mērīšanos, bērni gūst pieredzi, kas viņus attālina no mācīšanās.

Kāpēc? Tāpēc, ka mācīties un mērīties ir divas atšķirīgas virzības [2]. Iedomājieties savu bērnu. Ja viņš vēlas saņemt augstu vērtējumu, kādam uzdevumam viņš dos priekšroku – tādam, kur skaidri zināms, ka to var izpildīt, iegūstot augstu vērtējumu, vai sarežģītam, izaicinājuma pilnam procesam, kurā iespējami dažādi risinājumi? Drošāk taču ir izvēlēties izpildāmu darbu, bez iespējas riskēt ar savu statusu.

Mērīšanās jeb sasniegumu izrādīšana rada tādas prasmes, kas ierobežo vēlēšanos pētīt, meklēt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Bērni, kuri mācās, lai iegūtu augstu vērtējumu un kuriem ir svarīgi saņemt publisku novērtējumu, baidās kļūdīties. Viņi grib tikt novērtēti kā zinoši un spējīgi, un tas rada vēlmi izvairīties no sarežģītiem uzdevumiem. Sasniegumu demonstrēšanas ietekmē radītās bailes mazina skolēnu potenciālās izaugsmes iespējas, jo sistēma labajam skolēnam pieprasa būt labam par katru cenu.

Virzību uz mācīšanos raksturo gluži pretējais – bērniem raksturīga nemitīga interese pilnveidot zināšanas un prasmes. Tā vērojama bērnu attieksmē pret uzdevumiem, priekšroku dodot izaicinošam un salīdzinoši grūtam darbam, jo tikai tā rodas gandarījums par paveikto [3]. Nevarētu gluži apgalvot, ka tādas mācīšanās prakses mūsu skolās nav. Reiz redzēju, kā dažādi skolēni spieto ap ķīmijas skolotāju un vēlas darboties papildus, turklāt ir gatavi palikt pēc stundām, lai pavadītu kopā laiku mācoties. Arī tie, kas parasti neprot uzvesties un ir patālu no teicamnieku gala. Aprakstīto var nosaukt arī par prasmīgu pedagoga izvairīšanos no uzspiestās sasniegumu salīdzināšanas, kas kombinācijā ar attieksmi, ka visi skolēni ir gaidīti mācību procesa dalībnieki, rada vēlēšanos strādāt.

Lai gan esmu izteikusies nepārprotami, respektīvi, skolēnu sasniegumu iekrāsošana un līdz ar to bērnu iedalīšana "labākajos" un "pārējos" atrodas tālu no tā, ko varētu dēvēt par labas mācīšanās veicināšanu, situācija skolās tomēr nav tik bezcerīga. To apliecina ne tikai atsevišķi piemēri iz skolu dzīves, bet arī vecāku paustie viedokļi. [4] Jāatzīst, tos lasot, šķiet, ka daži labi neprofesionāļi (jeb mammas un tēti) saprot un spēj analizēt mācīšanos plašākā kontekstā. Vai tā nav patiesi laba ziņa? Rodas pieprasījums pēc pārmaiņām.

Atsauces:

[1] Zelta liecības – 'padomijas' mantojums vai mūsdienu metode līderisma audzināšanā (Delfi.lv)

[2] Krisa Votkinsa (Chris Watkins) atziņa (2010) pēc 100 pētījumu metaanalīzes. Pētījumi demonstrē, ka mācīšanās un orientēšanās uz pierādāmiem mācību sasniegumiem un to izrādīšanu ir divas pretēji vērstas kustības.

[3] Turpat.

[4] Skatīt iepriekšējo saiti.

Tēmas

Solvita Lazdiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!