Aiga Bernsone par izrādi “Alvas sieviete” (03.02.2019.)

Izrāde par dzīvošanas esences esību

Man jāatzīst, ka esmu izrādes iespaidu varā, kas neļauj man subjektīvi to izvērtēt, jo iemīlējos tajā kā akla neprāte. Es gribu mesties šo izrādi slavēt, cildināt un ieteikt. Tā pavisam noteikti ir ierindojusies manā izrāžu TOP sarakstā. Tomēr mēģināšu atkāpties no šī sievišķīgā emociju izvirduma un mazliet objektīvi paraudzīties uz izrādi un tas veiksmīgo pieteikumu šajā Dailes teātra sezonā.

Rēzija Kalniņa skatītāju aizved dzīves ceļojumā, par kuru lielākajai daļai cilvēku nav ne jausmas – kā ir dzīvot, kad bija jāmirst? Šis jautājums caurvij izrādē iezīmētās divas puses – sievieti, kurai dota otra iespēja dzīvot, un vecākus, kuriem nācies zaudēt dēlu. Tik meistarīgi atrasts kopīgais starp abām šīm dzīves situācijām, pievienojot kopējai izrādes gaitai donora māsu, kā mediatoru visa stāsta filozofiskajā plāksnei, tādējādi padarot šo apcerīgo tēmu tik saprotamu un tveramu.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Stāsts, kas vijas uz skatuves, ir izcili veidots un liek mazliet aizmirsties par teātra klātesamību, jo liekas – tā dzīvē tiešām varētu būt, tā just un tā domāt. Šīs reālās sajūtas pamats ir tas, kas liek skatītājam sekot līdzi notiekošajam, neapšaubot to ne mirkli. Vienlaicīgi birst asaras un sāp sirds, ir jāsmejas un jājūtas laimīgam. Tā ir augstākā pilotāža tik jutīgu tēmu kā orgānu donors, tā sekas un daudzpusīgo neviennozīmību spēt pasniegt pa īstam, ar dzīves saldsērīgumu un, kaut kā man gribas teikt, - tik viegli.

Mūzika, tā visu izrādi ļauj noturēties emociju valdzinājumā – jūtot visu, kas piederas, bet nepazūdot emocionālos mežos. Skatuves izkārtojums – tas ļauj skatītājam vērot šo neredzamo saikni starp sākotnēji nepazīstamiem cilvēkiem, skaidri apzinoties, ka viņu ceļi ir mūžam saistīti. Otrā plāna tēli – jau minētā Lelde Dreimane kā Semija un Ilze Vazdika kā Darla ir neaizvietojami ceļa gājēji, kas gleznā iezīmē pareizos toņus padarot to nevainojamu.

Man subjektīvi kā galvenais stāsta nesējs paliek Gints Andžāns – Džeiks, jo viņš ir tas, kurš šai izrādei pieliek pēdējo izcilības elementu - maģiju. Tik viegli viņš tur ir, bet tik pārliecinoši. Liekas, aktieris slīd pa skatuvi ar tik vieglu esību, ka manī rodas vēlme meklēt savus aizgājējus aiz sava pleca.  

Kad izrāde beidzas, ir miers, ir laba sajūta par dzīvi, ir gandarījums par šo stāstu, kurā man bija iespēja ielūkoties, bet pats galvenais – es aizeju no izrādes ne tikai ar jaunām sajūtām un pieredzi, bet arī ar vērtīgu informāciju par tik “nepopulāro” tēmu - orgānu donors.

Skatītāji piecēlās kājās, zāles aplaudēja, aktieri smaidīja, bet es biju laimīga būt tur un tad.

Par dzīvību, kas mums dota tik neviennozīmīga.