Ķīlis rosina izglītību finansēt ar ilgtermiņa valsts aizdevumiem studentiem

"Sudiju kreditēšanas sistēma paredz, ka, jau iestājoties augstskolā, cilvēks automātiski kvalificējas valsts ilgtermiņa aizdevumam. Kamēr viņš mācās, tikmēr neko nemaksā. Aizdevuma atdošana sākas no brīža, kad absolventa ienākumi sasniedz zināmu standartu, piemēram, valsts noteikto vidējās algas līmeni. Kamēr tie neatbilst tam, kredīts netiek maksāts, jo cilvēks acīmredzot dzīvo trūcīgi. (Protams, būtu dīvaini, ja pēc augstskolas beigšanas cilvēks visu mūžu dzīvotu nabadzībā...) Ja pēc 20–25 gadu termiņa aizdevums joprojām nav atdots, tas tiek norakstīts," savu vīziju par studiju finansēšanu intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" izklāsta Ķīlis.

"Tikai tad, ja alga pārsniedz vidējo pakāpi, katru mēnesi tiek atmaksāta noteikta daļa aizņēmuma. Procentu likmes ilgākā termiņā var izrādīties negatīvas, jo tiktu nofiksētas jau iepriekš, tādējādi neņemot vērā turpmāko inflācijas kāpumu. Tas nozīmē, ka ar laiku kredītņēmējs pat būtu ieguvējs," skaidro eksperts.

Viņaprāt, "daudzos gadījumos šis ir līdzīgs budžeta vietu variantam, tikai piesaistīts noteiktām specialitātēm". "Ja, piemēram, nosakām īpašas, stratēģiski svarīgas jomas, – mierīgi norakstām šos aizdevumus!" skaidro Ķīlis.

Viņaprāt, ir "galīgi nepieņemama" līdzšinējā sistēma, kad "jauniešus apmācām, ieguldām naudu viņu skološanā, bet pēc augstskolas cilvēki nestrādā savā specialitātē vai vispār aizbrauc no Latvijas". "Tā ir intelektuālo resursu un nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Svarīgi, lai augstskolu beidzēji būtu motivēti savas zināšanas nodot sabiedrībai atpakaļ," uzsver eksperts.

Viņš arī noraida bažas, ka neviens negribēs valsts aizdevumu atdot, jo "šaubos, vai kāds speciāli bēgs uz Dienvidameriku, lai izvairītos no kredīta dzēšanas". "Tagad cilvēku var atrast jebkur," norāda Ķīlis.

Savukārt augstskolām tā būtu daudz lielāka iespēja saņemt publisko finansējumu. "Protams, mācību iestādēm nāktos pielīdzināties noteiktiem kvalitātes kritērijiem un precīzi nofiksēt intelektuālajiem pakalpojumiem atbilstošas mācību maksas," norāda Ķīlis.

Lai finansētu šos sistēmu, Ķīlis kā iespējamo variantu ierosina daļu no valsts uzņēmumu pārdošanas iegūtop līdzekļu, "pārsimt miljonu (maksimums – 300)" ieskaitīt īpašā augstākās izglītības fondā. "Parasti šāda sistēma tieši tā arī funkcionē, naudai rotējot analogā nodibinājumā. Ironiskā kārtā situācija šķiet labvēlīga arī demogrāfiskā kontekstā... Prognozē, ka tuvākajos 10 gados būs salīdzinoši maz tradicionālā vecuma studentu, – jau tagad to skaits pamatīgi sarucis. Tad naudu, kas aiziet par budžeta vietām, varētu novadīt, piemēram, stratēģiskām investīcijām zinātnes virzienos, tā netieši kāpinot arī izglītības kvalitāti," vīziju iezīmē Ķīlis.

Eksperts arī iezīmē kaimiņvalstu pieredzi, piemēram, Zviedrijā, Lundas universitātē, darbojas speciāls dienests, kura pārstāvji apseko katru augstskolas nodaļu, meklējot komerciāli izdevīgas idejas, kuras pārnest realizēšanai uz tuvējo inovāciju parku. "Pasniedzēja atalgojumu ietekmē ne tikai publikācijas dīvainos, specializētos žurnālos – kvalifikāciju vērtē arī pēc tā, cik lielas pūles veltīts idejas izstrādei vai patenta iegūšanai. Šādi publiski zināmi kritēriji ir nopietns stimuls ikvienam investoram ieguldīt savu kapitālu augstskolā," norāda Ķīlis.

Jau vēstīts, ka Lavijā uzsākta augstākās izglītības reforma, un tās ietvaros līdz rudenim vērtēs 31 studiju virzienu 40 augstskolās, lai uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti, efektivitāti, starptautisko konkurētspēju un pārbaudītu studiju programmu atbilstību tautsaimniecības vajadzībām.