Ieva Pulvere par izrādi “Alvas sieviete” (21.11.2019.)
Nezinu, kā ir citiem, bet man, izlasot, ka gaidāmā izrāde (filma, grāmata utt.) ir balstīta uz patiesiem notikumiem, rodas sajūta, ka spēju līdzpārdzīvot dziļāk, jo tā taču ir reālā dzīve un atspoguļotie notikumi nav izdomāti. Vai tam patiešām bija ietekme - nezinu, bet tik tuvu raudāšanai teātra izrādē es vēl nebiju bijusi nekad. Un nebiju tāda vienīgā – pēc šņukstiem izklausījās, ka tāpat jūtas vismaz puse no zāles. Kas tad izrādē bija tāds, kas tik ļoti aizkustina? Pirmkārt laikam jāsāk ar aktieriem – Pēteris Liepiņš (Henka lomā) bēdu un pašpārmetumu sagrauto tēvu attēloja tik emocionāli un pārliecinoši, ka, ja man būtu kāda teikšana, tad es par šo lomu viņam šogad pārliecinoši dotu Spēlmaņu nakts balvu par labāko otrā plāna aktieri (šoreiz gan bija jāsamierinās ar nomināciju). Ērika Eglija (Džoija), kas cenšas rast atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu – ja ir dota otra izdevība dzīvot, vai tagad ir jāizdara kas grandiozs, lai attaisnotu sev piešķirto iespēju? Viņas neizpratne par to, kādēļ tieši viņa ir pelnījusi dzīvot, ja kādam, viņasprāt, vērtīgākam cilvēkam iespēja dzīvot tiek atņemta. Bet kurš gan ir noteicis mērauklu, ka drīkstam iedalīt cilvēkus vērtīgos un mazāk vērtīgos? Jo maldīgs ir uzskats, ka panākumi kādā jomā padara cilvēku vērtīgāku par citiem. Tieši no šādām domām rodas gan pārlieku augstprātīgie, gan nepārliecinātie.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Šīs izrādes sakarā varētu pielietot šķietami banālo teicienu - “cilvēki sāk novērtēt to, kas viņiem ir, kad jau ir par vēlu”, kas atspoguļots Henka nespējā pieņemt, ka viņš ir tas, kurš nav spējis novērtēt sev doto un iespēja vērst nodarītu par labu vairs nav iespējama. Toties Džoijai nez kādēļ ir. Un abām šīm pusēm konfliktējot, raidot pārmetumus vienam otra virzienā, izsāpot visu līdz pēdējai vīlītei, tiek panākta šī izrādes emocionālā kulminācija – piedošana sev.
Izrāde, kura ierauj emociju virpulī, tomēr neatstāj smagu pēcgaršu. Iesaku visiem!
P.S. Arī šoreiz jāpiemin veiksmīgi izvēlētais skaņu celiņš, kas radīja romantiski nomierinošu fonu. Izpildītājus gan nepateikšu, to labāk pajautāt teātra apmeklētājai, kas sēdēja man blakus, kura katru reizi, kad izrādes laikā ieskanējās mūzika, dedzīgi slēdza iekšā Shazam aplikāciju, lai iegūtu informāciju par dziesmas izpildītāju. Un tas laikam ir kompliments skaņu celiņa izvēlei, vai ne?