Armands Kalniņš par izrādi „Kalpones” (11.05.2019.)
Šīs Ž.Ženē lugas iestudējumi jau vairākkārt redzēti, piemēram, Regnāra Vaivara iestudējums Nacionālajā teātri (1998) - visai atklāts, iespējams, iedziļinoties tajā, ko nemaz negribētos pētīt/atskārst, tomēr vairāk iedziļinoties cilvēku būtībā/psiholoģijā. Iestudēt kādu darbu atkārtoti ir vērts tad, ja tajā tiek oponēts kādai tradīcijai (pat ja šāds iestudējums nav redzēts, bet varbūt lasīts, piemēram, par autora viedokli). Šoreiz, manuprāt, ir sanācis atšķirīgāks traktējums, akcentējot sociālos aspektus.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Izrādē dalījums divās šķirās – augstākā un „zemākā” sabiedrība - ir ļoti tiešs. Kalpones (trāpīgs/atbaidošs ir I.Segliņas un I.Ķuzules-Skrastiņas tēlojums) ir padarītas ļoti neglītas, brutālas (pēc būtības) – izturēšanās, izskats, vēl vairāk - domāšanas veids, faktiski var redzēt nolaidušos, degradējušos (vēl gan ne pilnībā) cilvēkus, kas liek atcerēties izteicienu par to, ka nākotnes sabiedrībā „katra ķēkša varēs vadīt valsti” (kā redzams,- pat gribēs, jo redz tikai pašiem nodarītās pārestības, zemo sociālo statusu, ko cer mainīt, iegūstot varu, bet neapzinoties, vai spēs valdīt), kas, kā piedzīvots, noved pie sociālas vardarbības. Šādiem cilvēkiem paņemot varu, iespējami tikai posta darbi (kur nu vēl aktuālāk, un ne tikai Venecuālā, bet arī Latvijā, ņemot vērā, ka sociālā nevienlīdzība pieaug). Kundze gan arī nav nekāda „dieva dāvana” (pārākuma diktētas pozas un runa, arogance, apzināšanās, ka viņa drīkst visu, ne mazāk baisa, kaut smieklus raisoša, ir R.Kalniņas spēle), viņas nicinošais pārākums nav balstīts garīgās kvalitātēs, tas ir iegūts kā mantojums vai apstākļu sakritības rezultātā, pēc būtības – viņa to nav nopelnījusi. Lai nu kā šis „šķiru konflikts” atrisinātos, iznākums nespēs priecēt nevienu.