Ieva Pulvere par izrādi “Kalpones” (12.01.2020)
Izrāde, kuras lielākais trumpis ir iesaistītās aktrises. Tādu mīmiku, balss intonāciju, kustību dažādību un mijiedarbību no aktieru puses vēl nebiju pieredzējusi nevienā izrādē. Abas māsas (Segliņa un Ķuzule-Skrastiņa) rāda tik mainīgus tēlus – no histēriskām slepkavām līdz apātiskām grīdas mazgātājām. Koncentrēšanās, mēģinot izsekot, kura kurā tēlā iejutusies šoreiz, mazliet gan novērš uzmanību no sižeta un līdz galam tā arī netop skaidrs, kādi ir kalpoņu rīcības motīvi. Jo kundze, ko atveido Rēzija Kalniņa neasociējas ar tēlu, pret kuru skatītājam no malas uzreiz rastos antipātijas un atriebes kāre. Jā, viņa apzinās savu pārākumu, tomēr neizturas pazemojoši vai nicinoši pret savām kalponēm. Tad kādēļ māsas savā galvā izspēlē dažādākos atriebes scenārijus? Vai tā ir skaudība, aizvainojums par pastāvošo hierarhiju, kur tām nav iedalīta galvenā loma, nespēja mainīt šo pasauli? Vai tas ir vienkārši psihopātu redzējums uz pārprasto realitāti? Katrā gadījumā izrāde liek spraigi sekot līdzi tēlu un situāciju maiņām, kur reizēm grūti saprast, kas ir realitāte un kas iedomas. Gala rezultātā arī pašas māsas balansē uz šīs robežas.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Lielākie aplausi abām aktrisēm - māsām (Rēziju Kalniņu gan šoreiz neizcelšu, jo viņas loma bija salīdzinoši neliela un diezgan ierasta jau aktrises citām spēlētajām lomām). Varēju tikai klausīties un brīnīties, kā ir iespējams iemācīties TIK daudz teksta, ne reizi neliekot skatītājiem pamanīt, ja arī kaut kas piemirsās.