Anna Marta Nordmane par izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (15.12.2019.)
Šī bija ļoti skaista un, manuprāt, izdevusies izrāde, uz kuru aicinu doties ikvienu, kuram kaut nedaudz patīk Šekspīrs un viņa darbi (vai vecas lugas kā tādas). Lai arī notikumi risinājās Šekspīra laikā, izrāde bija moderna, ar grandiozu, dinamisku un Lielajai zālei atbilstošu scenogrāfiju un mūsdienām pielāgotiem tērpiem, kuri man ļoti patika, īpaši jau trupas tērpi otrajā cēlienā.
Romeo un Džuljeta – visiem zināms mīlas stāsts, par kura it kā tapšanu izrāde stāsta. Tajā pašā laikā tā nav kārtējā šī stāsta atgremošana. Skatītājs ieskatās Vila radošajā procesā – lugas rakstīšanā un tās iestudēšanā – kuru iedvesmo notikumi paša dzīvē. Stāstu par Romeo un Džuljetas aizliegto mīlu iedvesmo Vila un Violas aizliegtā mīla un Mārlova palīdzība tās ietērpšanā skaistos vārdos.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Sen uz skatuves nebiju redzējusi ne D. Grūbi, ne L. Dzelzīti, kuri bija spoži savās lomās. Arī L. Subatnieks kā vienmēr nelika vilties un I. Segliņai ļoti piestāvēja gan Violas, gan Džuljetas lomas.
It kā viss tik vienkārši, bet skaisti pateikts dzejā. Izrāde pieteikta kā komiska drāma, un kopumā tāda tā arī bija – jauka, viegla, brīžiem komiska un smeldzoša. Lielās zāles cienīgs teātra mākslas baudījums!
Ne man vienīgajai šī izrāde raisīja vēlmi vēlreiz izlasīt “Romeo un Džuljetu”, kas nozīme, ka kaut kas jau tajā aizķēra.
Šis gan, protams, ir tikai man viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!