Par alternatīvu dzīves vietu cilvēkiem ar invaliditāti
Trijos aprūpes centros, kuros man ir sanācis padzīvot, uz aprūpētāju pleciem gūlās pārāk liela pienākumu nasta. Aprūpējamo cilvēku bija tik daudz, ka darbs aprūpes centrā līdzinājās 12 stundu skrējienam un, bez šaubām, arī klienti nebija apmierināti ar pakalpojumu kopumā. Šeit mēs mēģināsim rast zelta vidusceļu starp cienīgu aprūpētāju darbu un apmierinātu klientu.
Šeit mēs plānojam izveidot dažas prakses vietas tehniski domājošiem sociālajiem aprūpētājiem, tādas kādas tās vēl nav ne Somijā, ne Zviedrijā, ne citur pasaulē. Sākumā attīstot šo projektu konceptuāli, un tad ieviešot pašas jaunākās iekārtas un inovatīvākās aprūpes tehnoloģijas: pacēlājus, automātiku, balss vadības sistēmas un sensorjutīgas palīgierīces, apvienojot to visu kopējā sistēmā, ko kontrolē guļošs cilvēks.
Galvenais un svarīgākais mūsu darbības virziens ir aprūpes automatizēšana. Cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem ļoti noderīgas ir priekšmetus satverošas-pasniedzošas elektroniskas iekārtas, kuras pielāgojot konkrētas personas vajadzībām, ļauj cilvēkam veikt ikdienas pašaprūpi. Tādā veidā kaut tikai daļēji tomēr sanāk atvieglot arī aprūpētāju darbu, jo atsevišķas ikdienas procedūras guļošs cilvēks var veikt pats, bez citu palīdzības. Ja aprūpes lietās nekas nemainīsies, mēs arī nākamos simts gadus dažādām vajadzībām tērēsim milzīgus cilvēku resursus, kaut gan daudzas rutīniskas lietas jau šobrīd var aizstāt elektronika. Par šo jautājumu risinājumiem vajadzētu aizdomāties aprūpes centru vadītājiem visā pasaulē. Iekārtas atvieglotu aprūpi arī ļoti daudzām mājas apstākļos dzīvojošām ģimenēm, kurās ir kāds kopjams radinieks.
Deinstitucionalizācija Latvijā - politiskās vadlīnijas un ietvars
Valsts un pašvaldību institūcijas pietiekamā kvalitātē nespēj nodrošināt ilgstošo aprūpi aprūpes centros cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Šajā un arī citās sociālo pakalpojumu jomās pasaulē šobrīd novērojamas tendences - šaura specializēšanās un nākotne varētu būt nelieli aprūpes centri (nokomplektētas aprūpes mājas), kurās izmantotu ģimenes modeli kā platformu ikdienas problēmu risināšanai un normālai dzīvei.
Ideāli būtu, ja guļošs cilvēks ar savu ģimeni vai pat arī bez tās, varētu nedēļu padzīvot mūsu centrā un notestēt 21.gs. aprūpes tehnoloģijas. Šeit speciāla iekārta pozicionētu cilvēku no vieniem sāniem uz otriem, tādējādi atvieglojot šo aprūpes etapu, un būtu arī citas labas iekārtas, lai aprūpes lietas darītos viegli un bez liekas aprūpētāju iesaistes. Šādu centru Latvijā vēl nav, bet tā ir nākotne, kuru ar šo projektu centīsimies pietuvināt. Turklāt mājas projekts kalpotu kā franšīze aprūpes tehnoloģijām, kuras jau būtu kā gatavs produkts, viegli uzstādāmas jebkurā vietā citur Latvijā, Eiropā. Šobrīd aprūpes tehnoloģiju jomā tādu "atvērto" projektu nav nekur pasaulē. Dokumentā uz kur ved saite, deinstitucionalizācijas jautājumi ir sīki un smalki atrunāti: https://drive.google.com/file/d/1kcIl2zdy10SAyfx39cMSdQ2lP1ij7hWI/view
Attīstību platforma cilvēkiem ar invaliditāti
Mēs Tev piedāvājam telpu aprūpes inovāciju izmēģināšanai, telpu pielāgotu tavām nebūt ne īpašajām vajadzībām: ar speciālu gultu, labierīcībām, darba telpu, virtuvi un pats svarīgākais - tehnoloģijām, kādu nav nevienā Latvijas aprūpes centrā. Citur izgulējumi ir norma, citur atkal urīna smaka telpās, citur gulta pie gultas ir ļoti ikdienišķa lieta un pajautā, lūdzu, sev, vai tādos apstākļos palaistu dzīvot savu tuvinieku? Es to visu esmu redzējis, tur dzīvojis, attīstība tur, klasiskā tipa aprūpes centros nav iespējama. Reiz mūsu korpusā ievietoja zolīdu kundzi gados, izmisums viņas acīs 2 nedēļu laikā pārvērtās psihiskā saslimšanā. Šeit neko tādu mēs nepieļausim.
Es neapgalvoju, ka jāizskauž SAC aprūpes centri, nē, tiem ir jābūt, tie pilda savas funkcijas. Es vienkārši mudinu raudzīties uz tiem kā uz krīze centriem, kur cilvēki sakārto samilzušas problēmas ar vaselību, sakārto jautājumus ar ģimeni, sociālas un praktiskas lietas. Un pēc tam izdomā, kur tad viņi īsti grib pavadīt savas laimīgās vecumdienas, krīzes centros, vai tomēr jaukā ģimeniskā atmosfērā savās mājās.
Paralizētam cilvēkam ģimeniska vide ir tā labākā vieta, kur dzīvot, tur noris reālā dzīve, sociāli un ekonomiski procesi, bet bez gudrām aprūpes tehnoloģijām šī skaistā nākotne neiestāsies un te vēl vajadzīgi ieguldījumi zinātnē, izstrādē, pētniecībā. Es iestājos par to, lai ik vienam viņa dzīves izskaņā būtu cerība uz kvalitatīvu līdzās pastāvēšanu.
Vai valstij un iedzīvotājiem šādus mazus centrus tik tiešām vajag? Jā. Vēl vairāk kā to spējat iedomāties, un, kamēr ir cilvēki, kuri to grib realizēt (kā modeli-paraugu citiem maziem centriem), vajadzētu to izmantot.
Par manu personīgo pieredzi
Kad tu nokļūsti krīzes situācijā, kā jebkurā jaunā un nepieredzētā situācijā pirmais ko dari: uzkrāj informāciju, turklāt 90% no tā, ko tev stāsta, gala rezultātā būs jāatmet. Otra lieta, ko saproti: vien mēģinot, praktiski pārbaudot un eksperimentējot sanāk saprast, kuras smēres, kuri matrači, kuri stiprinājumi un jostas der, kuras nē. Un, kad pēc 14 gadu krātās pieredzes galvenās aprūpes problēmas ir apzinātas un izprastas, pienāk brīdis, kad tu esi gatavs tās risināt. Manuprāt tāds brīdis ir pienācis (mūsu tehnoloģijas).