Kad lielgabali dziedāja Līgo

Vēsture
Sargs.lv

Kad lielgabali dziedāja Līgo

„…Tā bija nakts uz Līgo svētkiem. Bet nevienā mājā nevajadzēja dedzināt Jāņugunis un dziedāt Līgo. Kaujas ugunis liesmoja tālu pār Vidzemes kalniem, un lielgabali sauca tādu Līgo, kāds nebija vēl dzirdēts Gaujas krastos. Šais lielgabalu kliedzienos mūsu kareivji dziedāja vislielāko prieka un uzvaras dziesmu. Un tad līksma vēsts pārskrēja klusās mājas. Meitas un sievas varēja droši vīt Jāņu vaiņagus. Tos varēja pacelt kā uzvaras un prieka vaiņagus.” Tā latviešu strēlnieks un dzejnieks Jānis Akuraters pirms deviņdesmit diviem gadiem priecājās līdz ar latviešu un igauņu karavīriem par gūto uzvaru. Bija 1919.gada jūnijs.

Bet līdz uzvaras brīdim karavīri cīņā ar vācu karaspēku bija izjutuši vairāk zaudējumu sāpēs nekā uzvaras prieka. Netrūka arī nodevības. Tā vietā, lai virzītos no Rīgas uz austrumiem un vajātu lielinieku, landesvērs un vācu Dzelzsdivīzija fon der Golca vadībā pagriezās ziemeļu virzienā pret apvienotajiem igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. 2.jūnijā vācu spēki iebrauca Ieriķu stacijā un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Pateicoties Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka Voldemāra Ozola rīcībai (no 1.jūnija štābs atradās Cēsīs), 3.jūnijā Cēsīs divi landesvēra eskadroni tika ielenkti un bez kaujas atstāja Cēsis. Mirklis miera bija tikai šķietams, jo 5.jūnijā vācieši uzbruka igauņu bruņu vilcienam. Cēsu kaujas, kas dalāmas divos posmos, bija sākušās. Piebildīšu, ka fon der Golcam bija izdevies nodrošināt Dienvidlatvijas brigādes komandiera Jāņa Baloža neitralitāti…

6.jūnija rītausmā landesvērs pārgāja straujā uzbrukumā ar spēcīgu artilērijas atbalstu. Septiņus kilometrus plato frontes līniju nācās aizstāvēt pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa 2.Cēsu kājnieku pulkam, kurā, bez trim apmācītām rotām, bija steigā formētas un vāji apmācītas rotas. Viena no tām bija 8. jeb Cēsu skolnieku rota. Lūk, atmiņu fragments no Cēsu muzeju apvienības izdotās grāmatas „Kad lielgabali dziedāja Līgo”, ko atstāstījuši šīs rotas brīvprātīgie kareivji Valfrīds Vīgants un Kārlis Dzirkalis. Tās rakstītas 20.gadsimta trīsdesmito gadu sākumā.

„Latvju atvaļināto karavīru saimē ievērību pelna Cēsu pulka Skolnieku rota, kas ar savu speciālo formāciju un sastāvu izvirzījās mūsu karotāju pirmās rindās, sevišķi Cēsu un sekojošās kaujās.

Rotas nosaukums, liekas, it kā nesaskanošs ar pašu jēdzienu skolnieks-karavīrs. Šķiet, gandrīz neiespējami apvienot šos pretējos jēdzienus: censonis un norūdīts dzimtenes aizstāvis. Bet mūsu brīvības karā tā tas bija. Tad gāja jauni un veci, tēvi un vīri, gāja pieaugušie dēli un brāļi, un kad trūka karotāju – uz dzimtenes aicinājumiem atsaucās arī jaunatne, tēvzemes atbrīvošanas ideju apgarota. Tad neviens neprasīja, kas man par to būs. Visi gāja ar lielāko sajūsmu un neaprakstāmu patriotisku saviļņojumu.

Valmieras un Cēsu skolnieki brīvprātīgi iestājās karavīru rindās un devās tēvzemei palīgā. Šo brīvprātīgo jaunekļu vienība pastāvēja kā atsevišķa rota un to iedalīja bijušajā Ziemeļlatvijas armijas 2.Cēsu kājnieku pulkā kā 8.rotu. (..) Rotas organizēšana notika Valmierā un Cēsīs. Valmierā, lieliniekus no turienes izdzenot, 1919.gada maija beigās valdīja nenoteikts politisks stāvoklis. Lai gan igauņu un latvju karaspēka daļas bij ieņēmušas Gaujas labā krasta apvidu, tomēr stāvoklis bij nedrošs. Iedzīvotāji gaidīja varu, kas nodibinātu kārtību un mieru. 26.maijā kā pirmā Valmierā ieradās 6.igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta. Šī mūsu sabiedrotās armijas rota, kas nepazina baiļu, dziedot igauņu tautas dziesmas, uzbruka Valmierai. Iesākās sīvas cīņas, jo lielinieki atkāpās lēnām, negribēdami atdot Gaujas kreisā krasta pusē Valmieras dzelzceļa staciju un mezglu. Pēdējais bij ļoti svarīgs faktors pie viņu atkāpšanās. Lai kaut cik rastu dzīvu spēku un papildinājumu cīņām, bij ierosināts nekavējoties dibināt skolnieku-karavīru grupu. Tad arī uz Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja, tagad atvaļināta virsleitnanta, Alfreda Lukstiņa uzaicinājumu sākās brīvprātīgo skolnieku pieteikšanās. Katrs nesa sev līdzi paslēptus ieročus un munīciju, saglābtus no lieliniekiem. Apbruņotie skolnieki pabalstīja igauņu armijas darbību, apšaudot no jumtiem Pārgauju un Valmieras staciju. Šī skolnieku grupa, starp citu, uzturēja kārtību pilsētā un izpildīja arī sardzes dienestu. 28.maijā Valmierā ienāca lielāka latvju partizaņu nodaļa un galīgi atbrīvoja Valmieras Pārgauju. 30.maijā, svinīgi sagaidīts, ienāca 2.Cēsu kājnieku pulks pulkv.leitn., tagad ģenerāļa, Kr.Berķa vadībā. Nodibinājās noteikts stāvoklis un kārtība. Tad arī pacēlās doma pārorganizēt jau pastāvošo skolnieku grupu par atsevišķu karaspēka vienību pie toreizējā 2.Cēsu kājnieku pulka. (..) 1.un 2.jūnijā pieteicās ap 70 brīvprātīgie skolnieki un daži studenti 16-20gadu vecumā. Daži no viņiem atveda līdzi arī zirgus un ieročus.

1.jūnijā, Cēsu iedzīvotāju jūsmīgi sveikts, Cēsīs ienāca 2.Cēsu kājnieku pulks.

Arī šeit sākās skolnieku brīvprātīga pieteikšanās, ko jo nopietni atbalstīja vietējās reālskolas direktors, tagad docents, Longins Ausējs. Cēsīs pieteicās 38 skolnieki. Apvienojot šīs atsevišķās Valmieras un Cēsu skolnieku grupas, pulkā radās jauna vienība – 8.brīvprātīgo skolnieku rota.

Grupu apvienošana notika 5.jūnijā Cēsīs, kad Valmieras grupa, kājām nākdama, pievienojās Cēsu grupai. Valmierā izvadīšanā notika sevišķi svinīgi. Pavadīti no vecākiem, audzinātājiem un iedzīvotājiem, jaunie tēvijas sargi devās pretim nezināmajai nākotnei. Vietējās reālskolas skolotājas lielā steigā darināja rotai karogu nacionālās krāsās, kas rotu vadīja kaujās. Ceļā mantas palīdzēja nest vietējie iedzīvotāji un šķūtnieki. Cēsīs Valmieras skolnieku grupu sagaidīja ar mūziku un novietoja Dārza ielā – proģimnāzijas telpās, kur jau uzturējās Cēsu grupa. Tagad jau rotas sastāvā bij 108 cilvēki un pieteicās vēl aizvien. Rotai steidzoši izdalīja šautenes, kaujas munīciju un īsi apmācīja. Par grupu komandieriem nozīmēja dažus jau piedzīvojušus karavīrus un vecākos skolniekus. Apģērbs un uzturs vēl bij pašu. Skolnieki bij tērpti vieglās blūzītēs, vai tā saucamās „tužurkās-gimnasterkās”, apjosti skolēnu jostām. Pie skolas cepures kokarde nacionālās krāsās un ap roku balta saite ar pulka uzrakstu. Šādā stāvoklī skolnieki gaidīja savus uzdevumus. Šai rotai, sastāvošai no 14-20 gadu veciem zēniem, piekrita loma pirmās Cēsu kaujās, kur tā, iedama kauju centrā, uz saviem jaunajiem pleciem izbaudīja landesvēra sīvos triecienus.

Naktī uz 6.jūniju plkst.2 bij trauksme un rotai deva pavēli iziet pozīcijās. Tas viss notika nepilnās 24 stundās pēc skolnieku pieteikšanās un iedalīšanas rotā. Pēdējo reizi izdarīja taktisko apmācību pilsētas ielās un rādīja apiešanos ar kaujas šautenēm un rokas granātām. Rota izgāja Mācītāja muižas-Meijermuižas līnijā, aizsargājot svarīgāko kaujas iecirkni. Pa kreisi skolnieku rotai bij 2.Cēsu pulka 7-tā un pa labi 1-mā rota. Fronte bij ap 7 km gara un to aizsargāja galvenā kārtā daži simti brīvprātīgo. Šeit arī notika slaveno Cēsu kauju pirmie šāvieni un sadursmes, kas vēlāk pārvērtās sīvā kaujā. Atbalstīts ar artilērijas un ložmetēju uguni, landesvērs uzsāka uzbrukumu. Kauja ar īsiem pārtraukumiem ilga līdz plkst.13:00, kad Cēsu pulka komandieris deva rīkojumu pulkam atiet uz Raunas pozīcijām. Skolnieki cīnījās varonīgi un pašaizliedzīgi. Trūka ieroču, patronu un uztura, bet ārkārtējā pašuzupurēšanās un sajūsma tos aizvietoja. Tai laikā no Cēsīm atkāpās pārējās daļas, jo pretim stāvēt tik labi apbruņotam pārspēkam nevarēja.”

10.jūnijā abu pušu konfliktā iejaucās angļu-amerikāņu sabiedroto komisija. Kaujas pārtrauca pamiers uz desmit dienām. Ziemeļlatvijas brigāde sava komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna un štāba priekšnieka pulkvežleitnanta Voldemāra Ozola vadībā laiku izmantoja lietderīgi un gatavojās izšķirošajām kaujām.
Cēsu kauju otrais posms sākās ar landesvēra komandiera majora A.Flečera ultimātu Igaunijas armijas virspavēlniekam J.Laidoneram: atvilkt Igaunijas karaspēku līdz Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Flečers atbildi nesaņēma. 19.jūnijā Gaujas labajā krastā pie Vidrižiem Dzelzsdivīzijas daļas sastapās ar igauņu 9.pulka izlūkiem. Igauņi saņēma pavēli uzsākt cīņu pret vāciešiem. Bet, kā nācās drīz pārliecināties, ienaidnieks arī laiku bija izmantojis lietderīgi un galvenos spēkus sūtīja virzienā no Cēsīm un Jaunraunu un Veselavu.

1999.gada jūnijā, kad svinēja šo kauju 80.gadskārtu, NBS štāba darbinieki kopā ar štāba priekšnieku pulkvedi Gundaru Ābolu (tagad brigādes ģenerālis) un Cēsu muzeja speciālistu Tāli Pumpuriņu, apmeklēja vēsturisko notikumu vietas Veselavā, Raunā, Lodē, Liepas un Skangaļu muižā. Pēc tam štāba darbinieki iepazinās ar Cēsu muzeja ekspozīcijā izvietotajām vēsturiskajām fotogrāfijām, kartēm, cīnītāju atmiņu pierakstiem. Vēstures grāmatā aprakstītais ieguva citu redzējumu. Tas ļāva izprast Cēsu kauju dramatismu, novērtēt igauņu karavīru ieguldījumu Latvijas un Igaunijas brīvības nosargāšanā.

Lielgabali tiešām toreiz dziedāja Līgo pēc Igaunijas Republikas pilnvarotā N.Rēka pavēles, kas tika izdota 22.jūnija vakarā:

"Mēs nedrīkstam dot iespēju ienaidniekam, pēc divu dienu kaujās dabūtā trieciena, sakārtoties un pārgrupēties. Ienaidnieka satriekšanu vajag turpināt un ieņemt Cēsis."

23.jūnija agrā rīta stundā igauņu un latviešu apvienotie spēki, neļaujot vāciešiem atjēgties, pārgāja uzbrukumā. Pēc septiņiem tika atbrīvotas Cēsis.

Lūk, ko toreiz pierakstījis Pēteris Dzirkalis, Cēsu namsaimnieks, Cēsu skolnieku rotas kareivja Kārļa Dzirkaļa tēvs: „23.jūnijā pusseptiņos rītā Cēsīs no Valmieras puses ienāk latvieši un igauņi./../ Vajadzēja redzēt sajūsmu, kāda bij Cēsu pilsoņos par uzvaru. Visi gavilē un saskūpstās. Pa Valmieras ceļu nāk daudz karaspēka, kārtīgās rindās sakopoti. Brauc arī artilērija; starp citu redzēju kādu latviešu batereju, kurā 6collīgos smagos lielgabalus ar gariem stobriem vilka 16 zirgu, ka bruģis iegrima un iela dimdēja. Granātas veda mūsu pašu šķūtnieki, tās vienkārši sakraujot lauku ratos. Tagad mēs pārliecinājamies, ka arī Ziemeļlatvijas armijai un igauņiem ir lieli spēki. Visu cauru dienu nāk viena karaspēka daļa pēc otras, dodamies Rīgas virzienā. Ar dziesmām un mūziku ienāca pulkv.-lnt. Berķa komandētais 2.Cēsu kājnieku pulks, kas apmetās Cēsīs pa nakti. Nāk brālīši igauņi.

Daudziem karavīriem vaiņagi kaklos, jo šodien ir Jāņu vakars. Ziedi sasprausti šauteņu stobros, karavīru sejas smaidošas, lai gan paši gurdeni, putekļiem klāti.

Dzied bez mitēšanās mūsu kareivji. Tautas dziesmas un arī brašo „Pumpiņ rasā”. Nu atkal mēs ticam latviešu un igauņu vienotai uzvarai. Visi vieglāki uzelpojam, šķiet kāds slogs mūs spiedis un tagad novēlies no krūtīm. Ieraugot Valsts karogu, mēs asarām acīs nenolaidām no tā skatu, lai to sevī uzsūktu un uzņemtu uz visiem laikiem. Tagad neviens nevar vairs mūs iznīcināt. Viņu upuru ceļš arī tika puķēm kaisīts, ko tik skaisti darījām mēs visi cēsnieki.”

Savukārt Pētera Dzirkaļa dēls Kārlis no Cēsu skolnieku rotas atmiņās rakstīja: „Pēc landesvēra uzbrukuma 21.jūnijā, rota vairakkārt izvirzās atkal frontes pirmā līnijā. Pie Jaunraunas Gruzdu mājām rota pielaiž uz dažiem simts soļiem ienaidnieka jātnieku un velosipēdistu nodaļu un ar savu uguni to galīgi iznīcina, iegūstot trofejas. Sākās Cēsu kauju galvenais posms, kur kara troksnī piedalās artilērija, mīnmetēji un ložmetēju uguns. Pēc vairākiem pārkārtojumiem uz Baižkalna lielceļa sākas paniskā ienaidnieka atkāpšanās, bet pēdējais visu laiku uztur uguni. Rota zaudē vairākus ievainotos. Mūsu armijas daļas jau vajā ienaidnieku, tas bēg. Pēc uzvaru nesošām Cēsu kaujām, pulks ar rotu (Cēsu skolnieku rotu) iziet 24.jūnijā cauri Cēsīm, Līgatnei Rīgas virzienā un apstājas pie Mazās Juglas, Zaķu kroga rajonā.”

Vajadzēja paiet desmit gadiem, lai bijušie Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīri izlemtu, ka nepieciešams apzināt bijušos cīnītājus un izveidot savu biedrību. 1929.gada 20.februārī nodibināja Cēsu pulka bijušās brīvprātīgo skolnieku rotas karavīru biedrību. Par galvenajiem uzdevumiem biedrība izvirzīja: apvienot bijušos rotas karavīrus un izmantot viņu dzīves pieredzi Latvijas jaunatnes audzināšanā, izkopjot jauniešos mīlestību un cieņu uz savu valsti un tautu, tās vēsturi un kultūru. Biedrība saņēma toreizējās Kara ministrijas atbalstu. Izglītības ministrija palīdzēja izveidot savstarpēju sadarbību ar Ziemeļlatvijas vidusskolām un ģimnāzijām. Biedrība organizēja tikšanās ar Brīvības cīņu dalībniekiem, Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem un vēsturniekiem. 1929.gadā Ziemeļlatvijas skolās un sabiedrībā notika līdzekļu vākšana vienības simbola-karoga pagatavošanai un pasniegšanai Cēsu pulka Skolnieku rotas piemiņai. Karogu izgatavoja Cēsu valsts ģimnāzijas audzēknes skolotājas Brincevas kundzes vadībā pēc rotas kareivja Kārļa Dzirkaļa projekta.

Rotas karoga uzglabāšanas kārtība ir īpatnēja, un karogs katru gadu glabājas citā ģimnāzijā vai vidusskolā. 1929.gadā karogu savā glabāšanā saņēma Cēsu valsts ģimnāzija. Pēc tam sekoja Valmieras, Limbažu, Mazsalacas, Rūjienas, Valkas, Smiltenes, Gaujienas un Alūksnes ģimnāzija. Bija paredzēts uz vienu gadu karogu uzticēt 5.(2.) Cēsu kājnieku pulkam, kura sastāvā Skolnieku rota cīnījās 1919.gadā.

Pēc V.Vīganta un K.Dzirkaļa 1933.g. rakstītajām atmiņām uzzinām, ka karoga pārņemšanas svinības notikušas katru gadu ar valdības, armijas un sabiedrības pārstāvju, skolu delegāciju un skolu jaunatnes piedalīšanos. Svinības notikušas divās vietās: nodošanas un saņemšanas vietā, liekot atcerēties Brīvības cīņu nozīmi Latvijas vēsturē.

Piecdesmit gadus Cēsu kaujas un to varoņus nepieminēja nevienā Latvijas PSR vēstures grāmatā. Līdz ar Trešo atmodu tauta atguva ne tikai brīvību, bet tā vispirms atguva savu vēsturi.

Cēsnieki bija avangardā gan paceļot Cēsu pils tornī Latvijas karogu (1988.g.), gan 1989.gada 6.jūnijā atjaunojot pēc Kārļa Dzirkaļa meta veidoto piemiņas zīmi pie Līvu pagastnama, kur 1919.gada 6.jūnijā Cēsu skolnieku rota sāka brīvības cīnītāju gaitas. Laimīgas nejaušības dēļ kļuvu šī vēsturiskā brīža aculiecinieci. Pēc trim gadiem Aizsardzības ministrijas Kultūras nodaļa organizēja topošās armijas karavīru dalību Skolnieku rotas pieminekļa atklāšanā Cēsīs. Bija iegūts uzticams sabiedrotais Māra Niklasa personā un mēs, te es domāju Aizsardzības ministriju, turpinot Kara ministrijas labākās tradīcijas, atbalstījām cēsnieku ieceres. Pēc Māra Niklasa ierosinājuma 1998.gadā atjaunoja Cēsu pulka Skolnieku rotas karogu. Līdzekļus karoga izgatavošanai ziedoja Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Alberta Amerika (Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 26.februārī. Piedalījās Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem) meita Astra Jansone. Pirmo reizi 2000.gada 6.jūnijā Cēsu pulka Skolnieku rotas atjaunoto karogu saņēma Valmieras ģimnāzija. Karogs nu jau vienpadsmito gadu pilda savu misiju, ko tam lēma tālo gadu skolnieki-karavīri no 20.gadsimta.

Un Cēsu pulka komandiera Krišjāņa Berķa toreiz sacītais nav zaudējis aktualitāti arī 21.gadsimtā: „Mūsu senču varoņgars, neatlaidība un paļāvība vienīgi savam spēkam, kas tik spilgti izpaudās latvju karavīru kaujās ar daudzkārt stiprāko ienaidnieku, no jauna pierādīja, ka latvji mīl savu dzimto zemi un neatdos to nevienam.”

 
Edīte Sondoviča, speciāli "Tēvijas Sargam"

Dalies ar šo ziņu