Anna Marta Nordmane par izrādi “Neglītenis” (13.10.2019.)
Viena ideālā skaistuma nav
Šī bija interesanta izrāde. Jauka, viegla, izklaidējoša, brīžiem interaktīva un kopumā ar spēcīgu galveno domu. Kamerzālē kā vienmēr intīma sajūta, esot tik tuvu aktieriem, bet šajā izrādē tas piestāvēja. Šķita, ka visiem jābūt tik tuvu stāstam, lai ieraudzītu to svarīgāko. Citreiz tas, kā izrādēs tiek izmantotas metaforas man šķiet pārlieku uzmācīgi, pieņemot, ka skatītājam viss jāiebaro ar karoti mutē, citādi nesapratīs. Taču šajā izrādē tā nebija, skatītājs varēja piedomāt savu neglītumu, savu ideālo skaistumu un aktieri to iemiesoja. Paldies par šādu izvēli režisoram. Tas arī palīdzēja atzīmēt to, ka skaists-neglīts ir subjektīvi un iemācīti rādītāji. Neviens nepiedzimst ar šādu skalu, to mēs dzīves laikā viens otram iemācām. Tik spēcīga doma, tik viegli pasniegta! Gluži tāpat, lai arī pasniegts krietni absurdāk un pārspīlētāk, tika rādīts, cik viegli pazaudēt savu identitāti, tiecoties pēc šī šķietami ideālā.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Aktieri paveica savu darbu labi. Vienīgais, kas man traucēja bija Ē.Eglijas un N.Kurpnieka mātes-dēla attiecības, tomēr tā bija stāsta īpatnība un aktieri tur pie vainas nav. Jāmin arī, ka pirmo riezi šķiet redzēju kamerzāli ar tik vērienīgām dekorācijām, tas ir, vērienīgām kamerzālei. Moderni un nedaudz futūristiski.
Pasmējos un padomāju, nudien jauka svētdienas atpūta. Domāju, ka izrāde piemērota dažāda vecuma skatītājiem. Varbūt gluži ne bērniem, bet vecāka gada gājuma cilvēkiem gan izrāde, manuprāt, patiktu (ar Ē.Eglijas un N.Kurpnieka mātes-dēla attiecību izspēles izņēmumu).
Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!