Dana Zālīte par izrādi “Kalpones” (30.10.2019.)
Skaists ir tikai iepakojums
Režisors Viesturs Meikšāns Mazajā zālē iestudējis Žana Ženē “Kalpones”. Šis nav pirmais Meikšāna iestudējums Dailes teātrī – agrākie iestudējumi “Ričards III” (2014) un “Oskars un Rozā dāma” (2015). Jau šajās izrādēs viņš pierādīja, ka ir režisors, kuram svarīgi, lai skatītājs maksimāli “pieslēdzas” notiekošajam uz skatuves.
Pašā sākumā jāmin, ka “Kalpones” nebūs nekāda “vieglā” izrāde. Tā pieprasīs visu uzmanību un spēju paskatīties uz cilvēkiem no malas, pat ja redzamais nebūs nekas patīkams. Būtībā uz skatuves nekas nav skaists gan burtiski, gan metaforiskā nozīmē. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Solanža un Ievas Segliņas Klēra ir kalpones, kalpones Kundzei, kuru atveido Rēzija Kalniņa. Tieši aktrišu veikums ir izrādes trumpis - visas trīs ir nominētas “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada aktrises. Katra mīmika, katrs žests un kustība ir kā atsevišķi mākslas darbi. Brīžiem pat nav patīkami skatīties uz notiekošo, jo saturiski izrāde ir smaga – par kalpu un kungu attiecībām, ārējo un iekšējo skaistumu un to, vai statuss tiešām nosaka cilvēka vērtību.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Pavērojot skatītājus starpbrīdī, var redzēt, ka ne visi ir mierā ar izvēlēto izrādes tematiku. Tomēr ir jāapzinās tas, uz kādu izrādi biļetes nopirktas un neviens nav atbildīgs par to, ka redzētais iespējami neatbilst gaidītajam.
Realitāte savijas ar iedomām un kādā brīdī vairs nav nosakāms, kas ir kas. Šķietami nevainīga spēle var pārtapt par bīstamu rotaļu, kurā uzvarētāji vairs nav atminami. Viss ir tendēts uz aktrišu meistarību, jo forma šoreiz paliek otrajā plānā, tādēļ skatuve iekārtota askētiski, dekorācijas ir minimālas. Ilzes Vītoliņas tērpi labi akcentē šķiru atšķirības, piemēram, Kundzes tērpiem kļūstot par kalpoņu vēlmju objektu.
Ja gribat piedzīvot jautru vakaru, īpaši neiedziļinoties notiekošajā un necenšoties “izkāpt” no ērtās komforta zonas, šī izrāde nebūs tā piemērotākā, bet, ja ir vēlme redzēt izcilu aktrišu meistarību, padomāt par to, cik ļoti tiekšanās pēc cita sociālā stāvokļa var ietekmēt veselo saprātu, spriestspēju un realitātes nepieņemšanu, izrāde ir jāredz.
Būs brīži, kad gribēsies novērsties, izskriet no zāles, kā minimums, līdz kafejnīcai, lai būtu spēks emocionāli saņemties otrajam cēlienam, bet būs arī pieklusināta vēlme uz to skatīties vēl un vēl. “Kalpones” sevī nepārprotami ievelk un tikai katrs pats ir atbildīgs, vai ļauties notiekošajam.