Aiga Bernsone par izrādi “Dēls” (06.12.2019.)
Izrāde par sāpīgo nevēlēšanos redzēt
Smags gabals. No visām pusēm. Skaties, kur gribi, meklē, kur sanāk – visur ir skaidrs, ka labi nebūs. Noteikti arī drosmīgs darbs – runāt par mūsu laikmetā tik aktuālām problēmām. Runāt skaļi, nebaidoties, neklusējot. Gluži vienkārši atklājot realitāti. Tas prasa uzdrīkstēšanos.
Lai gan teātri un visu tajā notiekošos visbiežāk uztveram kā mākslas izpausmes veidu un filozofisku pārdomu impulsu, reizēm ir vērtīgi aiziet uz izrādi un domāt par to, kādā pasaulē dzīvojam un kas mums notiek apkārt. Šodien un tagad. Šāda veida izrādes liek atvērt acis un palūkoties ārpus ierastā burbuļa, kurā esam sevi ieskāvuši, padomāt plašāk par dzīvi un cilvēkiem tajā.
No aktieriskā skatu punkta īsts izraktenis ir Rūdolfs Sprukulis. Ar baudu var noskatīties ar kādu tīrību un vieglumu darbojas šis zēns. Lai gan bieži ne profesionālie aktieri var iet roku rokā ar kvalitātes vai ticamības trūkumu, tad šajā izrādē Nikolā lomas atveidotāju režisors ir izvēlējies izcili. Tēls ir īsts ar katru matu galiņu, viņam nenoticēt ir gluži neiespējami, jo liekas viņš nevis lomu spēlē, bet dzīvo. Nevar atpazīt aktiera ierasto manieri vai stilu – zēns gluži vienkārši ir īsts svaigums izrādei.
/Foto: Mārcis Baltskars/
Aktieru ansamblis kopā veido spēcīgu personāžu vienību, kur it kā visi iet vienu ceļu, bet katram ir savs tik individuāls stāsts ar sāpēm, prieku, mazliet meliem un pats galvenais – laimes meklējumiem. Interesanti, ka šajā izrādē nav svarīgāku vai mazāk svarīgu tēlu – visi iet savus vienlīdzīgos meklējumus.
Esmu ieradusi un man patīk analizēt izrādi dažādos līmeņos – aktierspēle, režija, scenogrāfija, gaismas u.c., tad šajā reizē teju visu pārņem izrādes tēma. Man kā vecākam tā bija īpaši tuva, bet pavisam noteikti iesaku to ikvienam, jo tā gluži vienkārši mudina domāt par tām situācijām, par kurām mazliet kaunamies, mazliet gribam noslēpt, mazliet gribam neticēt, ka tā ir.
Tomēr vēlos izcelt režisora dinamisko risinājumu izrādes ritējumam, kas radis veiksmīgu sadarbību ar scenogrāfa piedāvāto skatuves durvju sienu. Man patika. Likās mēs nekavējāmies ne pie kā lieka, tiek akcentēts svarīgākais un atstāta vieta man kā skatītājam izlasīt starp rindām, tādējādi nezaudējot noturību un esot mazliet daļai no stāstītā stāsta.
Par to otru pusi, ko spītīgi ignorējam sev pašam apzinīgi neapzinoties.