Maija Brikmane par izrādi “Salemas raganas” (21.11.2019.)
Sākšu ar atzīšanos. Ejot uz šo izrādi, neloloju lielas cerības. Liels bija mans prieks, ka esmu kļūdījusies.
Dekorācijas uzbur drūmi nolemtu, stāstam atbilstošu noskaņu, un ir perfekts fons lieliskiem aktierdarbiem. Izrādē spēlē liela daļa Dailes zelta fonda, bet jo īpaši gribas izcelt dažus. Pelnīti pie Spēlmaņu nakts balvas tikusi I. Ķuzule-Skrastiņa (latvietiska skaudība, ka Ilze savos gados TIK pārliecinoši var izskatīties pēc padsmitgadnieces). Pārsteidzoši labi, varbūt tādēļ, ka sev netipiskākās lomās, ir A. Bulis un D. Daneviča, kas ir perfekta savā neperfektumā. Tomēr te arī viens no diviem darvas pilieniem. Manuprāt, sevi neattaisno I. Alsiņa-Lasmane, kas kā vienmēr ir statiska, kūtra un vēsa. Turklāt lomā, kurā tik daudz pārdzīvojumu un ciešanu. Toties īsts spridzeklis savā salīdzinoši nelielajā, bet spilgtajā lomā, no kā varētu pamācīties arī “lielie” aktieri, ir mazā Elīza Marija Rešetina. Ceru, ka šī jaunā dāma turpinās rušināties teātra lauciņā un pēc pāris gadiem varēs ievākt nopietnu ražu.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Stāsts risinās raiti, saprotami, viegli uztverami, neļaujot atslābt skatītāja uzmanībai. Režisore atradusi interesantu veidu kā integrēt 17. gadsimta raganu medības mūsdienās (vai arī mūsdienas 17. gadsimtā?). Spilgti dogmatiski akcenti savijas ar mūsdienu apmātību – mobilo telefonu ņirboņu, un pēkšņi ir vienalga, kad tad īsti risinās stāsts, jo tas sāk stāvēt pāri laika robežām.
Otrais darvas piliens ir izrādes fināls. Nepameta sajūta, ka kāds aizkulisēs stāv ar hronometru, tādēļ izrādes beigas tika “norautas”, un skatītājs ar strauju rokas vēzienu tiek izrauts no noskaņas un emocijām, kurās tik ļoti gribas nedaudz uzkavēties. Pietrūka vēl pāris mirkļu, pāris sekunžu, kuru laikā maņām “sagremot” redzēto un sajusto.
Kopsavilkumā varu teikt, ka šī noteikti ir viena no labākajām pēdējo gadu Dailes lielās zāles izrādēm. Neminstinoties iesaku – ejiet, skatiet, baudiet, domājiet un vērtējiet.