Armands Kalniņš par izrādi „Kāršu spēle” (12.10.2018.)
Pirms daudziem gadiem, skatoties šīs lugas iestudējumus (ja pareizi atceros, vēroju Rīgas Krievu drāmas teātra izrādi un kādu slavena Krievijas teātra viesizrādi), šķita, ka luga ir garlaicīga, turklāt aktieri centās izrādīties, lai skatītāji pēc iespējas vairāk smietos. Arī Vellers, galvenais kāršu spēlmanis, bija ļoti nejauks, brutāls, viņa iespējamā „pārtapšana” nebija ticama.
Šoreiz, pateicoties iejūtīgai režijai (Laura Upeniece) un veiksmīgam ansamblim (Juris Bartkevičs un Lidija Pupure), kuri neizskatās tik veci, kā varētu domāt par aprūpes nama iemītniekiem, bet ir visai sprauni un pat uz jokiem noskaņoti, interesējas par dzīvi, kaut jūtas ierobežoti. Vellers (Juris Bartkevičs) ir nīgrāks, jo dzīves laikā piedzīvotie zaudējumi ir skāruši dziļāk, viņš gan ir atklātāks. Savukārt, Fonsija (Lidija Pupure) savus pārdzīvojumus ir dziļāk noslēpusi, jo nedrīkst taču citiem izrādīt to, ka dvēseliski nejūtas labi („keep smiling”!). Abiem nākas tiešāk vai netiešāk atzīt, ka viņu rīcības ir bijušas kļūdainas (varbūt neapzinātas, toreiz kopumā pareizas?), un vecumdienās, lai gan spēks vēl ir, diez’ ko labi neklājas, tāpēc Velleram par katru cenu šoreiz jāuzvar „laimīgā” spēles partnere. Fonsija savu problēmu ir dziļāk noslēpusi, pieradusi melot par būtiskāko savā dzīvē, tas viņai līdz kādam brīdim palīdz. Izrādes fināls ir kā vārga cerība, ka viņu dzīvēs var kaut kas uzlaboties.
Skatītāji izrādi uztvēra ļoti atzinīgi, aplausi bija ilgāki nekā parasti.
/Foto: Gunārs Janaitis/
Režisore Laura Upeniece, kurai pēc Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) absolvēšanas ir laimējies profesionālajā teātrī iestudēt jau otro izrādi (tiesa gan, pirmā – t.s. „dokumentālajā žanrā” veidotā „Līdz kāzām sadzīs” Nacionālajā teātrī - bija diplomdarba pārcelšana citviet), iespējams, interesējas par kļūdām savstarpējo attiecību jomā, to sekām. Šis temats ir mūžam aktuāls, jo, ja vien grib, tad katrs skatītājs šajos stāstos var saskatīt ko vairāk vai mazāk līdzīgu pašu pieļautajām kļūmēm, tātad, ja vien šādas tematikas izrādes neiestudē apsūdzoši/didaktiski, tām var būt profilaktiska vai terapeitiska ietekme, liekot vētīt savus uzskatus/nostājas.
Vienlaikus ar Lauru Upenieci LKA absolvēja arī Toms Treinis (viņa iestudējumi jau kopš studiju laikiem nav nepamanāmi) un vairākas profesionāli interesantas un savdabīgi domājošas (tas mākslā ir ļoti svarīgi) režisores – Māra Ribkinska, Kristīne Logina, Justīne Vaivode (diplomdarbi bija vērtīgi)…, cerams, ka arī viņām un citiem talantiem būs iespējas pierādīt savu varēšanu.
Plašāka informācija par iestudējumu: http://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2018-2019/karsu-spele