Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Salemas raganas” (20.02.2019.)
Spēcīga izrāde, kas spilgti palikusi atmiņā ar skaistajām balerīnām, kuras cēli stāvēja uz skatuves jau brīdi pirms izrādes sākuma, ar brīnišķīgo klaviermūziku Ilzes Dzenītes izpildījumā, ar pārliecinošu saspēli starp vairākiem aktieriem un brīžiem pat ar neizturamo, pārāk smago spriedzi un drūmo noskaņu, kas valdīja lielākoties visu izrādes laiku. Gandrīz vienmēr Lauras Grozas-Ķiberes izrādes manī rada spēcīgu satricinājumu, un šī izrāde nav izņēmums. Pēc tās noskatīšanās man vēl ilgi galvā jaucās visādas domas, kurām bija jāļauj “nosēsties”.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Ļoti patika Ilze Ķuzule-Skrastiņa Abigailas lomā. Ne mirkli nebija šaubas par viņas aktierspēli. Aktrise bija pārliecināta par katru teikto vārdu, kustību un to, kādēļ viņas tēls rīkojas tieši tā, kā mēs, skatītāji, to varam redzēt izrādē. Tas gan nenozīmē, ka man būtu pieņemama Abigailas rīcība, jo tā nav, bet es šo izrādi vēroju, nesaistot ar sevi, bez cieša līdzpārdzīvojuma, tomēr baudot aktieru talantu un saspēli ar partneriem. Un tieši saspēlē gan ar Juri Žagaru, gan ar balerīnām bija visspilgtāk redzams aktrises talants. Iespējams, ka viņas Abigaila mani nobūra, bet es tiešām ar interesi sekoju līdzi, kā jauna, atraidīta, mīlestības apsēsta sieviete cīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem par to, ko viņa vēlas panākt, un kas no tā visa beigās sanāk.
Arī Ingas Alsiņas un Jura Žagara saspēle bija lieliska. No aktieriem vēl vēlos izcelt Dārtu Daneviču. Šoreiz viņa redzama citādākā tēlā, arī vizuāli stipri atšķirīga. Kaut kas tajā bija saistošs un atmiņā paliekošs. Un vēl man prieks par Elīzu Mariju Rešetinu. Jau pēc izrādes “Balta vārna melnā krāsā” rakstīju, ka viņa noteikti vēl pārsteigs kādā lomā, un tā tiešām bija. Kaut kas tajā meitenē ir, un es priecājos, ka režisori to pamana.
Lai gan pati tēma mani personīgi neuzrunāja un nevienam no tēliem līdzi nepārdzīvoju, tomēr bija interesanti vērot šo iestudējumu. Kaut kas tajā visā ir, kas liek vēl ilgi pēc izrādes domāt par redzēto. Patika režisores ideja sasaistīt izrādi ar mūsdienām (meiteņu jostas somiņas un telefoni). Tuvojoties pirmā cēliena beigām, notiekošais un drūmā atmosfēra man kļuva par smagu, un es gaidīju starpbrīdi, lai uz brīdi izkļūtu no zāles un pastaigātos pa teātri. Kopumā labs iestudējums, un, pat ja jūs neuzrunā raganiskās lietas, iesaku šo izrādi noskatīties.