Diāna Auziņa par izrādi “Salemas raganas” (20.02.2019.)
Izrāde, kas perfekti atklāj, cik viegli un ērti ir manipulēt ar apkārtējo aizspriedumiem un gara vājumu, sevišķi, ja manipulētājs ir varonis, kurš citiem šķiet pārāks un bīstamāks kaut kādā nozīmē. Patiesībā varonim (šajā gadījumā – varonei Abigailai, aktrisei Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai) pārākuma apziņa rodas vien tajā mirklī, kad viņa jūt, ka tiek zaudēta kontrole pār notiekošo. Lai tomēr sasniegtu savus izvirzītos mērķus, sākas liekulības pilnas spēles un manipulācija ar pārējiem.
Vēl pirms izrādes sākuma uz skatuves dejojošās balerīnas ir tik baltas, trauslas un šķietami nevainīgas. Aplis noslēdzas – tās pašas balerīnas uz skatuves parādās izrādes beigās pēc visām piedzīvotajām negācijām, lai simbolizētu, ka katram mākonim ir sava zelta maliņa, katram negatīvam cilvēkam pretī ir gaišs un sirdsšķīsts personāžs.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Brīžiem mani pārņēma sajūta, ka atrodos kādā sektantu pulciņā, jo īpaši tad, kad aktieri, satiekot viens otru, ar rokām gaisā uzzīmēja apli un sveiciena vietā nomurmināja vārdus – “Tu neesi viens!” Jāatzīst, tas man izraisīja vieglus šermuļus, jo bija kaut kas tik absolūti nepieņemams un ļoti atgādināja masu psihozi.
Lielākā uzmanība pievērsta nevis laulātajam pārim – Džonam Proktoram (aktieris Juris Žagars) un Elizabetei Proktorai (aktrise Inga Alsiņa-Lasmane), bet gan Džonam un Abigailai, kuriem izveidojies romāns, kad meitene vēl bijusi nepilngadīga. Džona varonis iemieso sevī kaislībās māktu vīrieti, kurš, loģiski, pēc kāda laika šim aizliegtajam romānam vēlas pielikt punktu. Taču ar to nav mierā jaunā un valdzinošā Abigaila, kura ir radusi nepadoties, jo vienmēr grib panākt savu – jebkādiem līdzekļiem. Tā arī rodas šīs izrādes galvenās sižetiskās problēmas – Abigaila saredz iespēju, manipulējot ar citiem un, nomelnojot Džona sievu, ka tā ir ragana, cerībā tikt pie galvenās balvas – ieņemt Elizabetes vietu blakus savam iemīļotajam. Sākotnēji viss notiek pēc plāna, jo apkārtējie viegli ļaujas šai manipulācijai un pat apbrīnojami veikli izdodas novērst aizdomas no sevis, apsūdzot citus sātanismā un kļūstot par bara vadoni.
Īstenībā visus varoņus vairāk vai mazāk vada pašlabums un tajā pašā laikā – cilvēciski tik atpazīstamas kaislības, kas atbrīvo viņos pašu zemiskāko un raganiskāko. Lugas darbību režisore pielāgojusi mūsdienām, pierādot, ka šīs pašas problēmas aktuālas gan 17., gan 21.gadsimtā un ieviešot izrādē jostas somiņas, pusaudžu meiteņu nemitīgo vēlmi visu iemūžināt mobilajos telefonos, kā arī staigājot apkārt, tērptiem modernās drēbēs.
Aktierspēle bija lieliska, izmantotie izteiksmes līdzekļi, tērpi, scenogrāfija, mūzika pa lielākai daļai arī bija pieņemami, taču, noskatoties izrādi, sapratu, ka jūtos nogurusi no valdošās drūmās noskaņas – visticamāk tāpēc, ka šāda tēma mani neuzrunāja ne mazākajā mērā. Vēroju visu attālināti, nesaistīti ar sevi, tādēļ neizjutu līdzpārdzīvojumu vai to īpašo izrādes pēcgaršu. Izrāde nav ne laba, ne slikta, gluži vienkārši uz mani tā neatstāja nekādu iespaidu.