Tatjana Krolle par izrādi “Alvas sieviete” (11.10.2019.)
Palasot pēc izrādes atsauksmes par to, izbrīna tendence – skatītājiem tā ļoti patīk, bet teātra kritiķi meklē mīnusus, īpaši izrādes ārējos atribūtos: vai nu blūze nav pareizā krāsā, vai aktrises vecums neatbilst utt. Laikam pirmo reizi esmu tā izbrīnīta par kritiku, jo parasti tā ir vairāk vai mazāk saprotama.
Toties skaidrs ir skatītāju viedoklis - izrādes tēma ne pavisam nav vienkārša, tajā ir mūžīgie jautājumi - par nāvi, par dzīvi, bet tā ir veidota bez mākslīgiem sarežģījumiem.
Tāpēc arī rodas jautājums - vai vienmēr ir nepieciešams sarežģīt teātra izrādi? Vai vienmēr šie īpašie paņēmieni, metaforas, režisoru dziļās domas, šifrētas tikai viņiem saprotamās jēgās, attaisno sevi? “Interesanti, ko tad viņš ir gribējis pateikt ar šo pliku dibenu?” Šeit jūs to neatradīsiet.
Kāpēc lai vienkārši nenoskatītos teātrī labi izstāstītu stāstu? Pavisam ne banālu, bet juteklisku. Ne jautru, bet sirsnīgu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir stāsts, kas saprotams visiem skatītājiem. Brīžiem izjūti to kā tādu smagumu iekšā, bet brīžiem tas plūst no tevis ārā ar sāļu plūsmu.
Kā labs kino, tikai ar lielāku bonusu - labi aktieri izspēlē to tavā priekšā.
Esmu pārliecināta, ka šādām izrādēm ir sava vieta.
Šis iestudējums nav par formu, bet par saturu. Tomēr domāju, ka vienkārši izlasot šo lugu, es neizjustu šādas emocijas. Te ir īstais teātra spēks, aktieru ansambļa un režisores meistarība.
Šī izrāde ir kā pati dzīve, ar mūžīgām vieglām skumjām iekšā.
/Foto: Artūrs Pavlovs/