Armands Kalniņš par koncertuzvedumu „Zvaigžņu zagļi” (21.12.2019. pl. 13:00)
Arī šoreiz, gadumiju gaidot, Dailes teātrī nav sarīkots koncerts, bet iestudēta „sižetiska izrāde”, kurā gan ir daudz dziesmu. Izrādē izmantotais A. de Sent-Ekziperī „Mazais princis” ir daiļdarbs, kurā ir daudz trāpīgu atziņu, dažas no tām varbūt ir zināmas pat tad, ja grāmata nav lasīta. Ļoti labi izrādē iederas savdabīgās, skarbi liriskās Ulda Stabulnieka dziesmas. Par iestudējuma vizuālo noskaņu: it kā pieņemts domāt, ka īsti latviskas krāsas ir pelēkā, melnā, baltā, varbūt – brūnā, bet nekas cits? Kur nu kas košāks, tas lai tiek citiem (it kā nelatvisks būtu, piem., Dienvidkurzemes krāsu trakums)! Šoreiz ir ļoti krāšņi. Kāda ir izrādes saistība ar Ziemassvētkiem vai Jauno gadu? Ja gribam redzēt ārējo līdzību (vai eglīte ir galvenais?), tad tieša saikne it kā nav. Bet ko gaidām no svētkiem (vai vismaz par ko vajadzētu padomāt)? Varbūt ieskatīšanos tuviniekos, draugos, sevī pašā? Izrāde mudina pievērsties tam (pamatidejas ziņā līdzīgi bija pagājušajā gadā). Pētera Liepiņa sākumā saīgušais vecais vīrs meklē saikni ar sevi bērnībā, kad viss ir bijis pirmreizīgāk. Tas jaukais laiks, kad bija būtiski dzīves atklājumi, nopietnas atziņas. Tad šis nozīmīgais, kā šķiet, gadu gaitā pazaudēts, bet varbūt to var atgūt? Lieliska ir vectētiņa saspēle ar izziņas kāro puisi, kuru lieliski tēlo Reinards Blūmentāls. Izrāde - atvērtiem cilvēkiem.
/Foto: Daina Geidmane/