Dairis Mežvinskis par izrādi „Trīs šūpolēs” (15.01.2020.)
Izrāde vēl nebija sākusies, kad tā jau sākās. Jūs teiksiet – Dairi, bet tā taču nevar būt! Nu tad ļaujiet man Jums to paskaidrot.
Cilvēki vēl kuģoja viens otram garām uz savām nākamo pāris stundu piestātnēm, kad uz skatuves jau parādījās aktrise Lelde Dreimane, vismaz šķietami atveidojot apkopēju. Jāsaka gan, ka pēc izrādes viņas tēlu par apkopēju grūti nodēvēt. Pakacinājusi skatītājus un kļuvusi par manu mīļāko šī amata pārstāvi, Lelde pazuda no skatuves. Bēdas nebija ilgas, un viņa uz skatuves atgriezās, tomēr kopā ar trīs tipāžiem (Kasparu Zāli, Artūru Dīci, Daini Gaideli), uzsākot varen dīvainu stāstu.
Dīvainība, turklāt neizskaidrojama, ir šī stāsta kodols, virzītājs. Varat, ja jums tīk, dēvēt to arī par mistiku. Šāds izrādes virzītājs, kā tas pierādījies ne reizi vien, strādā tik pat labi kā motivēts, līderības kursus izgājis mūsdienu darba atlēts. Un cik gan daudz jautājumu šī dīvainība uzdeva! Turklāt tie bija savstarpēji atšķirīgi, arī resni, arī tievi – kā jau tas dabā iekārtots. Parasti lasītājs, šķirstīdams šāda tipa apcerējumus un izlasījis iepriekšējo teikumu, domīgi sev vaicātu: „Nu kas gan tur tāds bija? Kas par jautājumiem? Būtu kaut kādu piemēru devis.” Kā lasītājam labpatīk! Viena no centrālajām tēmām (ko gan no izrādes nevarēja nenolasīt un ko es, būdams filozofijas students, nevaru nepieminēt) bija reliģijas vieta modernajā pasaulē, tās attiecības ar zinātni, filozofiju. Paldies režisoram, ka viņš šos problemātiskos jautājumus ir tikai uzdevis, ka nav mēģinājis skatītājam kabatā iebāzt svešas atbildes, kuras tad tur glabātos, tiekot izceltas ārā kādā nākotnes diskusijā. Tādai, pēc mana prāta, labai izrādei ir jābūt: jautājumus uzdodošai, neuzbāzīgai, tomēr par sevi atgādinošai pat pēc ilga laika. Vai Trīs šūpolēs piemīt šīs īpašības? Tad jau redzēs.
/Foto: Gints Ivuškāns/
Vēlos izcelt fragmentus, kas mani vispilnīgāk mundrināja, veroties uz skatuves notiekošajā. Numur 1. – šajā izrādē izskanēja viena no lieliskākajām anekdotēm, kas skārusi manas ausis. Taču skaidrības labad jāsaka, ka to tik izcilu darīja Daiņa Gaideļa aktierspēle, izjusta un skatītāju kairinoša. Otrajam fragmentam došu nosaukumu „Ledusskapis”, to sīkāk nepaskaidrojot, tomēr nekad nebiju iedomājies, ka smieklu šaltis, kas nāca no skatītāju puses un kurās brīžiem pat zaudēju aktieru balsu izdotos skaņas viļņus, varētu izraisīt tāds sadzīvisks nieks kā ēdiena uzglabāšanas kaste.
Tā jau nav, ka viss ir izcili, bet trūkumu uzskaite pēc savas dabas ir pārāk subjektīva (tas gan nenozīmē, ka „+” uzskaite ir ļoti objektīva), tālab to atstāšu katra paša ziņā.