Anna Marta Nordmane par izrādi “Salemas raganas”
Šī visādā ziņā bija ļoti jaudīga izrāde. Par to parūpējās
gan režisore, izvēloties sarežģītu, daudzšķautnainu darbu un piešķirot tam sev
raksturīgo pieskārienu, gan talantīgais aktieru komplekts.
Viena no centrālajām tēmām – reliģisks fanātisms – mani vienmēr biedējusi, un
aktieri to attēloja tik patiesi, ka man skatoties kļuva neērti. Ilze
Ķuzule-Skrastiņa un Juris Žagars nepārsteidza, jo no viņiem gaidīju augstas
kvalitātes sniegumu, kuru viņi arī sniedza. Tāpat pārliecinošs bija arī Dainis
Grūbe, kura tēlam bija ļoti interesanta attīstība – viņa ideālisms un ticība
palīdzēja kustībai aizsākties, bet viņš bija bezspēcīgs tās apturēšanā, kad
pārliecība vēlāk bija mainījusies. Tāpat tiek apspēlēts taisnīgums, sievietes
lielais spēks un reizē bezspēcība, bara instinkts, vēlme būt iederīgam, bailes,
pašlepnums un cieņa pret sevi. Šī patiesi bija daudzšķautnaina izrāde un
nenoliegšu, ka pēc intensīvas darba dienas tā nebija viegli uztverama, jo ļoti
jāseko līdzi un jādomā, taču, neskatoties uz to, man patika.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Scenogrāfija – vienkārša, taču atbilstoša, un pēc ilgiem laikiem likās, ka
izrāde patiesi ir piemērota lielajai zālei, jo aktieri jēgpilni spēja apdzīvot
visu skatuvi. Mūzika gaisīgi viegla un it kā uz skatuves notiekošo absurdu
maskējoša. Balerīnas kā ideja patika, jo īpaši, ka tās bija gan ievads, gan
nobeigums, tomēr šai fantāzijai man traucēja aktrises, kuras acīm redzami leca
ārā no svītas.
Kopumā šis bija karuselis 2,5 stundu garumā, kuram ieteiktu iepriekš
noskaņoties, tomēr šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet,
vērtējiet!